Domājot par Mārām tai laikā, kad izsenis Māras diena tiek daudzināta, ir labs un piemērots laiks arī par Māru pašu padomāt. Apcerēt to, kas viņa mums īsteni ir. Tā, kurai tie šūpulīši, kas viens ar otru cieši saistīti un kad vienu pašūpo, citi šūpojas līdzi.
Daļa no še aprakstītā tika izrunāta arī Dievturu sarunās un izstāstīta atbildot uz Natālija Burišinas jautājumiem, bet daļa svarīgu pārdomu palikušas ārpus šīs sarunas. Vienā reizē visu neizrunāt, bet te mēģināšu izpausties arī priekš lasīšanas draugiem.
Tātad, MĀRA, mūsu tradicionālā vieliskās pasaules aizgādne. Rūpēs par mūsu trejkāršo esību - par pasaules vai jebkuras būtnes radīšanu, uzturēšanu un arī iznīcināšanu, miršanu jeb pārradi.
Var teikt, ka Māra ir dievība, caur kuru Dieva pasaule parādās, top redzama. Daudzviet kā klātesoša minēta arī Laima. Laiks. Jo, protams, tikai caur laiku Māras pasauli redz. Tā nav statiska. Tā mainās un attīstās un tas notiek Laimā, Laikā, Saulē.
Ikdienišķā laikā un pasaulē Māru visvairāk daudzina, piesauc un svēta sievietes. Bet arī vīriškā pasaule bez Māras gādības nevar pastāvēt. Mēs esam lielā mērā savu DIEVU pasaules skatu pielāgojuši cilvēku pasaulei. Un arī Dievu pasaule ir šķietami sadalīta dzimumos. Sievišķà Māra it kā tikpat daudz kā vīrišķais Jumis gādā par ļaužu labklājību. Par auglību, ražu, arī veselību. Jo tikai tas, kurš vesels var būt īsteni auglīgs. Arī domu laukā auglīgs. Arī mākslas laukā radošs. Bet Māras gadība tomēr ir atšķirīga. Plašāka, dziļāka, daudzpusīgāka, dauzšķautnaināka.
Bet Dainās mēs ieraudzīsim gan ļoti daudz dziesmu par Jumi. Par Apjumībām. Šajā laikā par rudzu Jumi. Rudzi ir pirmā labība, kas tiek apjumta. Apjumības sākas tagad. Un tur gan būs tieši šim laikam veltīto dziesmu daudz.
Bet par Jumi citā reizē.
Attēli no maniem arhīviem un no Māras svētēm reiz Bitēs. Svētes dievturu draudzē.
Ieskandinot kokļu stīgas, iedvešot elpu stabuļu, tauru un balsu skaņās. Negaisiem pāri un cauri Kauņai brāžoties. Tāds dzīvās dabas un debesu, maigu dvēseļu un debesu uguņu saskaņojums vai pretskaņojums. Ieskandinām, saskandinām, sadziedam, sadejojam, saelpojam vienās un vienotās dabas un kosmosa, upju un debesu, siržu un dvēseļu ugunīs.
Atataria lamzdžai 40-gadi svinot, daudzinot, godinot!
Uz nākamiem laikiem un laikmetiem! Uz nākamiem gadiem un gadsimtiem senās dziesmas dziedot un melodiju balsis skaņojot.
Proza. Un ne tikai. 2026.gada 5.-7.jūnijā Rīgas Tautas mākslas un kultūras centra Ritums un Krišjāņa Barona muzejam pietuvinātā Lienas Vijas Teterovskas vadītā folkloras kopa BUDĒĻI piedalījās 40. Starptautiskajā folkloras festivālā Atataria lamzdžiai, ko rīko Kauņas Tautas kultūras centrs (Kaunos Tautines kulturo centras).
Festivāls jau četrdesmit gadu garumā daudzina un kopj, lolo un tālāk stāsta tautas mākslu, kultūru un tradīciju. Jau izsenis katrs no ikgadējiem, jūnija sākumā Kauņā izskanošajiem skaņu un balsu mākslas svētkiem aicina iedomāt un piedomāt par kādu no tautai nozīmīgām zīmēm, simboliem, vērtībām. Šī gada lielā tēma - UGUNS - UGNIS. Radošais un pārradošais spēks un pārspēks. Spēks virs Zemes un zem zemes. Spēks pāri un cauri laikam un laikmetiem. Spēks Kosmosā. Pārlaikos un pārtelpā.
Kopā ar daudzveidīgu Lietuvas zemju tradīciju, kopā ar gruzīnu balsu zemslāņiem, meditatīvo un mazliet mūsdienīgo, bet senos rūnu balsus atgādinošo dziedājumu no igauņu zemēm, ar ugunīgajiem poļu deju kopu ritmiem Kauņā dzīvoja festivāla UGUNS gars.
To nešaubīgi apliecināja vieglu lietus mirgu skārums Festivāla Atklāšanas gājienā un kopdziesmas svētku karogu paceļot. Pārlaicīgi skanējušās Kokles, stabules un balsis piektdienas vakara koncertā Kauņas Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā. BUDĒĻU Liena, Ieva, Irbe, Māra, Ilga un Andris savu spēles pavedienu lika lielajam skanošajam kokļu audumam klāt. Un ne tikai tas - vēlāk vakarā savu nepārspējamo klātbūtni apliecināja grandiozs Pērkona negaiss. Tas tiešām pāršalca pilsētas ielas un ļaužu prātus un satrauca sirdis - prieka vilnī vai varbūt atgādinājumā par kādas lielākas uguns klātesamību.
Sestdienas rīts atausa tīrs, noskalots, saules mirdzuma un siltuma piestrāvots. Ar daudzveidīgiem folkloras kopu koncertiem pilsētas ielās un laukumos. Ik uz stūra kāds koši tērpts dziedātājs, muzikants vai dejotājs bija sastopams, sadzirdams un līdz dziedams. Arī BUDĒĻI izdziedāja, izspēlēja un izdejoja savu uguns un Jāņu dziesmu programmu.
Pēcpusdienā pils pagalma amfiteātrī koncertā bijām sapulcinātas visas ārvalstu kopas un dalībnieki. Bija prieks pašiem izpausties un savu vēstījumu nest un arī citus klausīties un aplausiem un sirdsbalsīm atbalstīt.
Un tad jau mešanās kopīgos dančos, viens otram savus deju soļus un ritmus ierādot un no kaimiņa mācoties.
Vakars un mums arī festivāls izskanēja ritualizētā Uguns radīšanas un pārradīšanas, izaicinājumu un mierināšanas stāstā, kas vietējo folkloras un tradīcijas ļaužu uzradīts norisinājās Neris upes krastā.
Pateicība Eglei Dvarionaitei-Vindašienei - par aicināšanu un rūpēm. Paldies arī Rīgas Kultūras un Tautas mākslas centram Ritums.
Un svētdienā lēnām atgriezāmies. Vispirms ar garajām brokastīm Mbakery, kas ir arī viens no festivāla atbalstītājiem. Tad pastaiga līdz pašam Neris un Nemunas satekragam. Vēl mājupceļā izlīkumojām līdz Lietuvas Etnogrāfiskajam muzejam Rumšišķos. Teritoriāli plašāks kā mūsu Etnogrāfiskais muzejs, un arī satura ziņā mazliet atšķirīgs. Līdztekus dažādu dižnovadu lauku sētām te iekārtots arī mazpilsētas centrs - ar tirgus laukumu vidū un sīktirgotavām, amatnieku darbnīcām, tai skaitā, foto salonu, tējnīcu un citām smalkām lietām tam apkārt. Pusdienojām Paņevežos, vienā no Etno dvaras tīkla kafejnīcām. Mazliet līdzīgs mūsu Lido tematiski, bet citādi - vairāk lēno pusdienu cienītājiem .... un tad jau gan pavisam cieši - ceļš mājup.
Tāds, lūk, viens skaists, aizrautīgs, pieredzi stiprinošs ceļojums mums bija. Esam priecīgi un gandarīti. Un nu jau vasarai atvērti. Lietuvā to mazliet baudījām. Tagad gribam arī Latvijā. Jo nu jaudīgi sāksim gatavošanos Jāņu ielīgošanas un svinēšanas norisēm. Būsim sastopami, klausāmi, līdzdziedami un sadancojami 17.jūnijā 18.00 Krišjāņa Barona muzejā, 20.jūnijā Uzvaras parkā, kur arī citas Rīgas kopas varēs sastapt, un 21.jūnijā Turaidā. Atgādinu, ka sekot mums var facebook Budēļu profila lapā - https://www.facebook.com/Budeeli
Tad jau tiekamies!
Sestdienas, 25.oktobra rīts šīs lietainās vasaras un rudens laikā nebija pārsteigums. tas atkal atausa ne tikai pelēkas miglas klāts, bet nepārejošas lietus lāses cītīgi rasinādams. Bet vai gan tas var mulsināt tik apņēmīgus ceļotājus, kādi esam mēs. Kopienas Grāmatnieki ceļo ļaudis spēj priecāties par saules gaisiem, bet tos nesāpina arī lietainums. Kāds nu dabai laiks ir, ar tādu lūkojam sadzīvot. Un rast prieku tur, kur tas nenoliedzami ir - vienam otra sejās, smaidos un siržu starojumā. Par atkal satikšanos un par jauniem ceļotājiem mūsu pulkā.
Baudījuši brokastu zupiņu omulīgajā ceļmalas krodziņā picērijā Vecumniekos Pie Martas un Marijas, ripinājām tālāk. Līdz Ērbērģei. Kur aug viens kuplis koks. Dižozols, kas nes Mazzalves dižozola vārdu un šogad pieteikts arī Eiropas dižkoku konkursam. Un pieteikumā par to var ne tikai nobalsot, bet arī uzzināt tā skaisto stāstu - https://retv.lv/daba/koks-kas-dod-speku-mazzalves-ozols-eiropas-konkursa/ .
.JPG)
Tur tek ziemu Mēnestiņš.
Veļu, iļģu, urguču ... laiks iet pār zemi. Mēs sakopjam savu tuvo kapu kalniņus uz ziemu. Dedzam sveces tur, kur vasarā dēstījām puķes.
Tā Veļu māte, kas balta baltābola kalniņā sēd
Miglas vai smilšu kurpēm kājās.
Pelēkbaltos miglas autos tinusies
Ar acu skatu kā Daugavsdzīles
Veļu laiks svētams, iezīmējams, ierakstāms mūspašu dzīvju rakstos, mūsu dzimtu rakstos. Tas var būt tik dažāds. Bet piedzīvojams. Ar dziļām, iekšējām sarunām pašam ar sevi, ar senču balsīm pašos. Ar sirsnīgiem atmiņu vakariem ģimenes un draugu lokā pieminot Taisaulē gājušos.
Arvien biežāk tiek klāti Veļu mielastu galdi. Ģimenes, draugu un domubiedru vidū piesaukti un daudzināti senču darbi un dzīvēs paveiktais. Ar pateicības un mīlestības domām. Un ar īpašām jūtām sagaidīts viņu atbalsts un padoms dzīvei tālāk ritot.
Tradīcijā Veļu laikā dziedamo dziesmu tieši saglabājies maz. Mūsdienās mēs bieži šai laikā dziedam bedību dziesmas. Bet iederīgas arī saules aiziešanas, vakara un dzīves pārlaicību un aizlaicību raksturīgās.
Lai tālo zvaigžņu un Aizpasauļu atminējumi, pieminējumi ir dzīvi!
Lai iejušanās pārlaiku esībā stiprina.
Par laiku ārpus iemiesošanās laika.
Mielot nozīmē mīļot
Saule ietinas rudenī. Rudens vidiņā.
Arvienu vairāk rudeņo. Arvienu vairāk rudā. Rudens vārds, kas no rudajām krāsām cēlies. Lai kādas tās būtu, ik katru caurvij rudais. Ir rudi dzeltenais un rudi sārtais, rudi sarkanais un pat baltais dabū rudo nokrāsu. Vai no saules slīpās gaismas vai rudeņojošām lapām, kas savas krāsas iemet debesīs. Viss rudo. Rudeņo.
Ar pirmo pieturu Paldažos, kur mūs tik laipni uzņēma Zemnieku saimniecības PALDAŽI saimnieks Andrejs Kovaļovs - bitenieks, aitkopis, diplomāts, fotogrāfs, viesmīlis (kā gan citādi lai nodēvē cilvēku, kurš savu viesus tik mīļi un dāsni uzņem). Saņēmām daudz stāstu par Paldažu ieleju un tuvāko un tālāko apkaimi senākos, vissenākos un ne tik senos laikos. Tikām mežu un tā senumu baudīt vesti uz senkapu vietu. Tās nosaukums Buļlumuižas bronzas un senākā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauks - https://enciklopedija.lv/skirklis/186138-Bu%C4%BC%C4%BCumui%C5%BEas-senkapi . Uzzinājām daudz par Paldažu sensētas un apkaimes pagātni. Priecājāmies par tās saimnieku mūsdienu čaklumu un veikumu, baudīdami brangu jēra zupu.
Sestdienas rīts sākās ar piemākušos, mazliet vēsāku gaisa dvesmu, atgādinot, ka ir jau septembris klāt. Un gandrīz pusē. Rudens ...
