Rīts, sākdamies pienainā, gandrīz necaurredzamā miglā, izvēršas saules gaismas un siltuma pielietā dienā. Kultūrceļotāji satikušies Iecavas autoostā un Lilitas atvestām saulepuķēm bruņojušies, dodas ceļā, kas saldināts medainām domām. Piestājuši pie slavenā Iecavas dižozola, t.s. Napoleona ozola, aizdomājamies par tā senumu un priecājamies par koka varenību. Dažkārt rakstos tas tiešām tiek dēvēts par Napoleona ozolu un vēstīts, ka viņa stādīšanas laiks 1862.gads, 50 gadus pēc Napoleona karagājien beigām arī šai pusē, tas stādīts kritušo karavīru piemiņai. Tas gan daudziem dabas pētniekiem un vērotājiem liek šaubīties, jo tā apkārmērs - 6,18 cm pēdējā mērīšanas reizē pirms pāris gadiem, liecina par it kā daudz lielāku vecumu. Lai nu kā būtu ar šī varenā dižkoka stādīšanas laika pareizību rakstos, koks ir varens un greznu zaru un lapu vainagu rotāts priecē gan ceļa gājējus, gan, cerams arī tā apkaimes iedzīvotājus.
