Balvi - Viļaka - Baltinava

Kopiena Grāmatnieki ceļo 5.-6.septembrī dosies kārtējā ceļojumā. Šoreiz mūsu mērķis - trīs Latgales pērles un to apkārtne. Balvi, Viļaka un Baltinava. Katra no vietām ir apveltītas ar savu īpašu valdzinājumu, stāstiem un leģendām. Katrā mīt savi īpašie cilvēki, kurus satikt.

Dižmāra vai Jumji

Netīšāmi es iegāju
Mīļās Māras istabā
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad to vienu palīgavu,
Visi līdzi līgavās.

Domājot par Mārām tai laikā, kad izsenis Māras diena tiek daudzināta, ir labs un piemērots laiks arī par Māru pašu padomāt. Apcerēt to, kas viņa mums īsteni ir. Tā, kurai tie šūpulīši, kas viens ar otru cieši saistīti un kad vienu pašūpo, citi šūpojas līdzi.

Daļa no še aprakstītā tika izrunāta arī Dievturu sarunās un izstāstīta atbildot uz Natālija Burišinas jautājumiem, bet daļa svarīgu pārdomu palikušas ārpus šīs sarunas. Vienā reizē visu neizrunāt, bet te mēģināšu izpausties arī priekš lasīšanas draugiem.

Tātad, MĀRA, mūsu tradicionālā vieliskās pasaules aizgādne. Rūpēs par mūsu trejkāršo esību - par pasaules vai jebkuras būtnes radīšanu, uzturēšanu un arī iznīcināšanu, miršanu jeb pārradi. 

Var teikt, ka Māra ir dievība, caur kuru Dieva pasaule parādās, top redzama. Daudzviet kā klātesoša minēta arī Laima. Laiks. Jo, protams, tikai caur laiku Māras pasauli redz. Tā nav statiska. Tā mainās un attīstās un tas notiek Laimā, Laikā, Saulē. 

Ikdienišķā laikā un pasaulē Māru visvairāk daudzina, piesauc un svēta sievietes. Bet arī vīriškā pasaule bez Māras gādības nevar pastāvēt. Mēs esam lielā mērā savu DIEVU pasaules skatu pielāgojuši cilvēku pasaulei. Un arī Dievu pasaule ir šķietami sadalīta dzimumos. Sievišķà Māra it kā tikpat daudz kā vīrišķais Jumis gādā par ļaužu labklājību. Par auglību, ražu, arī veselību. Jo tikai tas, kurš vesels var būt īsteni auglīgs. Arī domu laukā auglīgs. Arī mākslas laukā radošs. Bet Māras gadība tomēr ir atšķirīga. Plašāka, dziļāka, daudzpusīgāka, dauzšķautnaināka.

Bet par Māru. Kas tad ir Māras pasaules simboli? Tās ir būtnes, kas sasaista pasaules, kas dzīvo pazemē vai ir divdabīgas kādā citā veidā. Māras krāsa visbiežāk ir melnā. Gan melnas čūskas, melnās vaboles un vaguliņi, gan melnās gotiņas ir Māras simboli. Taču Mārai var būt arī raibas, precīzāk melnbaltas,  gotiņas. Un Māras dzīvnieks ir krupis, kas visvairāk saistīts ar veļu pasauli. Ar Māru kā Veļu māti. Māras simboliskais koks ir vītols.

Aiz ko auga vītoliņš

Glumajām lapiņām?

Mīļā Māra sviestu sita, 

Vītolā rokas slauka.

Tāpēc tā lapas ir spīdīgas. Māras darbošanās ar sviestu, tā sakulšanu arī ir simbokiskais vēstījuns par viņas spējām pārradīt pasauli. No vienas vielas radīt, izveidot citu.

Kā stihiju pārvaldītāja Māra katrā gadalaikā parādās vai tiek uzsvērta atšķirīgi. Veļu laikā tā ir saistīta ar ūdeni, jo caur ūdeni dvēselīte iet viņsaulē. Ziemā ir Ziemas Māra un tad tā visciešāk saistās ar Vēju. Tātad, gaisu. Pavasari ar auglīgo zemi. Vasaras Mārai vai DižMārai tuva ir uguns stihija. Tieši šai laikā kalendārā ir ierakstītas arī daudzas uguns dienas. Ir daudz ticējumu par sargāšanos no uguns. Droši vien divu iemeslu dēļ. Tāpēc, ka graudi un sēklas dažās ezotēriskās sistēmās tiek saistīti ar uguni. Un arī tālab, ka laikā, kad graudi tiek vesti mājās no lauka, ir svarīga uzmanīga apiešanās ar uguni. Ir ticējumi par uguns nodzēšanu un jaunas uguns iedegšanu tieši augustā, rudzu mēnesī.

Lai cik Māra ir svarīga, tomēr mēs neatradīsim dainas, kur tieši Māras diena tiek piesaukta. Ja nu vienīgi tas piektvakars, kad Māra ir piedzimusi un kas tāpēc ir svētāms un godināms. Bet nav minēts par to, ka šī diena būtu kādā noteiktā gadalaikā. Galīgi nav teikts, ka tā būtu rudzu mēnesī. Tas ir piektvakars. Vakars pirms piektdienas. Bet ne jau ceturtdienas vakars 7 dienu nedēļā tas ir. bet gan pilnīgi citā laikskaites sistēmā. Deviņdienu savaitē tas ir vidus. Brīdis ieelpai, atpūtai. Var būt tas ir Saules-Mēness kalendāra sistēmā, varbūt tas ir Saules mūžīgajā kalendārā, kas ir iedalīts laikos, bet ne mūsdienu izpratnē mēnešos.

Bet Dainās mēs ieraudzīsim gan ļoti daudz dziesmu par Jumi. Par Apjumībām. Šajā laikā par rudzu Jumi. Rudzi ir pirmā labība, kas tiek apjumta. Apjumības sākas tagad. Un tur gan būs tieši šim laikam veltīto dziesmu daudz. 

Bet par Jumi citā reizē. 

Attēli no maniem arhīviem un no Māras svētēm reiz Bitēs. Svētes dievturu draudzē.

Divas dienas Piebalgā

Divas dienas Piebalgā. SPĒKS UN DAILE. Šīgada svētku lielā tēma. 

Ikgadējie svētki Vecpiebalga atver durvis sākas piektdienā ar konferenci, kas šogad veltīta vietējām dižajām sievietēm. 

Divas dienas Piebalgā gan paskrēja vēja spārniem, gan radīja teju nedēļu ilga ceļojuma iespaidu ar savu piepildījumu. Piebaldzēni prot svinēt un ar savām vērtībām dižoties, un tās kopt un daudzināt.

Jau vairākus gadus svētki sākas ar pētniecisku konferenci. Lai atsproguļotu jaunākos veikumus dižo piebaldzēnu pētniecība, gan dzimtu sakņu izzināšanā. Šogad tās tēma Sievietes ... Piebalgas muzeju apvienības ORISĀRE sarūpēti

Mazāk vai vairāk zināmajām un arī "klusākajām" un "neredzamākajām". It kā. Jo izrādās, ka viņas nemaz nav ne tik klusas, ne tik neredzamas. Piebaldzēnu dzimtu pavedieni laikos un gadsimtos savijušies krustu šķērsu. Gandrīz katrs te tuvāks vai attālāks rads. Un pat tie, kas te no jauna ienācēji, vēlāk atrod tālu priekšteču radniecības Piebalgā.

Grāmatnieki ceļo kopiena, kas tolaik gan tā vēl nesaucās pirmoreizi še atbrauca pirms sešiem gadiem, 2020.gada jūlijā. Pabija Kalna Kaibēnos, Kaikašos, Saulrietos un Jāņa skolā... 

Pa šiem sešiem gadiem daudz kas mainījies. Vairāki Piebalgas muzeji ieguvuši jaunas vadītājas. Šogad tad nu braucām lūkot. Vispārsteudzošākās unko tur bilst, arī iedvesmojošās pārmaiņas ieguvuši Antona Austriņa Kaikaši. Tajos nu vēl vairāk izcelta A.Austriņa meita Mudīte (1924-1991.) - Mudīte Austriņa — Literatūra https://share.google/Nfqv5a5XUUM1RjiHo

Atkal Piebalgā

Ir vietas, kur allaž gribas un ir vērtīgi atgriezties. Katram savas mīļās vietas. Man Piebalga ir viena no tādām. Viena no īpašākajām, tuvākajām un valdzinošākajām vietām Latvijā. Kāpēc? Mīlestību ne vienmēr var ielikt rāmītī un izskaidrot. BET... Arī jaunākajos Vecpiebalgas rakstos, lasot cilvēku un vietu stāstus, sarunas un pieredzējumus, atzinums tāds, ka vieta ir kopums. Vietas valdzinājumu rada un veido kopums - daba, cilvēki, notikumi. Tie ir vērtība katrs par sevi. Un arī katrs par sevi valdzinošs. Un tai pat laikā neatdalāmi saistīti. Ir Dieva dota dabas daile. Un ir Cilvēki, kas tajā dzīvo, sadzīvo, sadarbojas, Un veido vidi, veido Notikumus. Un vietas Aicinājumu. Auru. Noskaņu. Telpu, ko paši mīl un, pēc kā citi tiecas. Viss viens ar otru saistīts, viss viens mo otra izrietošs. 

Atataria lamzdžiai. 40. Ugnis. Rīgas Budēļi

Tāds svētdienas vēlvakars. Mēģinu ķert rokā bildes un emocijas. Emocijas un bildes. Foto un video dimensijas. Kaut kur tīmeklī un pašu sarakstēs virpuļojošus, vibrējošus, ceļojošus no viena pie otra foto un videogabaliņus.  Un iespaidus ... vienu pāri otram klājošos. Vienam otru sedzošos. Man bija sens sapnis un vēlme nokļūt reiz tur. Kauņā, starptautiskajā folkloras festivālā Atataria lamzdžiai. Svētkos vienā senā Lietuvas pilsētā. Pilsētā ar pagāniskām, romuviskām un arī kristietiskām saknēm, saitēm un pieskārieniem. 

Ieskandinot kokļu stīgas, iedvešot elpu stabuļu, tauru un balsu skaņās. Negaisiem pāri un cauri Kauņai brāžoties. Tāds dzīvās dabas un debesu, maigu dvēseļu un debesu uguņu saskaņojums vai pretskaņojums. Ieskandinām, saskandinām, sadziedam, sadejojam, saelpojam vienās un vienotās dabas un kosmosa, upju un debesu, siržu un dvēseļu ugunīs.

Atataria lamzdžai 40-gadi svinot, daudzinot, godinot!

Uz nākamiem laikiem un laikmetiem! Uz nākamiem gadiem un gadsimtiem senās dziesmas dziedot un melodiju balsis skaņojot.

Proza. Un ne tikai. 2026.gada 5.-7.jūnijā Rīgas Tautas mākslas un kultūras centra Ritums un Krišjāņa Barona muzejam pietuvinātā Lienas Vijas Teterovskas vadītā folkloras kopa BUDĒĻI piedalījās 40. Starptautiskajā folkloras festivālā Atataria lamzdžiai, ko rīko Kauņas Tautas kultūras centrs (Kaunos Tautines kulturo centras).

Festivāls jau četrdesmit gadu garumā daudzina un kopj, lolo un tālāk stāsta tautas mākslu, kultūru un tradīciju. Jau izsenis katrs no ikgadējiem, jūnija sākumā Kauņā izskanošajiem skaņu un balsu mākslas svētkiem aicina iedomāt un piedomāt par kādu no tautai nozīmīgām zīmēm, simboliem, vērtībām. Šī gada lielā tēma - UGUNS - UGNIS. Radošais un pārradošais spēks un pārspēks. Spēks virs Zemes un zem zemes. Spēks pāri un cauri laikam un laikmetiem. Spēks Kosmosā. Pārlaikos un pārtelpā.

Kopā ar daudzveidīgu Lietuvas zemju tradīciju, kopā ar gruzīnu balsu zemslāņiem, meditatīvo un mazliet mūsdienīgo, bet senos rūnu balsus atgādinošo dziedājumu no igauņu zemēm, ar ugunīgajiem poļu deju kopu ritmiem Kauņā dzīvoja festivāla UGUNS gars.

To nešaubīgi apliecināja vieglu lietus mirgu skārums Festivāla Atklāšanas gājienā un kopdziesmas svētku karogu paceļot. Pārlaicīgi skanējušās Kokles, stabules un balsis piektdienas vakara koncertā Kauņas Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā. BUDĒĻU Liena, Ieva, Irbe, Māra, Ilga un Andris savu spēles pavedienu lika lielajam skanošajam kokļu audumam klāt. Un ne tikai tas - vēlāk vakarā savu nepārspējamo klātbūtni apliecināja grandiozs Pērkona negaiss. Tas tiešām pāršalca pilsētas ielas un ļaužu prātus un satrauca sirdis - prieka vilnī vai varbūt atgādinājumā par kādas lielākas uguns klātesamību.

Sestdienas rīts atausa tīrs, noskalots, saules mirdzuma un siltuma piestrāvots. Ar daudzveidīgiem folkloras kopu koncertiem pilsētas ielās un laukumos. Ik uz stūra kāds koši tērpts dziedātājs, muzikants vai dejotājs bija sastopams, sadzirdams un līdz dziedams. Arī BUDĒĻI izdziedāja, izspēlēja un izdejoja savu uguns un Jāņu dziesmu programmu.

Pēcpusdienā pils pagalma amfiteātrī koncertā bijām sapulcinātas visas ārvalstu kopas un dalībnieki. Bija prieks pašiem izpausties un savu vēstījumu nest un arī citus klausīties un aplausiem un sirdsbalsīm atbalstīt. 

Un tad jau mešanās kopīgos dančos, viens otram savus deju soļus un ritmus ierādot un no kaimiņa mācoties. 

Vakars un mums arī festivāls izskanēja ritualizētā Uguns radīšanas un pārradīšanas, izaicinājumu un mierināšanas stāstā, kas vietējo folkloras un tradīcijas ļaužu uzradīts norisinājās Neris upes krastā.

Pateicība Eglei Dvarionaitei-Vindašienei - par aicināšanu un rūpēm. Paldies arī Rīgas Kultūras un Tautas mākslas centram Ritums.

Un svētdienā lēnām atgriezāmies. Vispirms ar garajām brokastīm Mbakery, kas ir arī viens no festivāla atbalstītājiem. Tad pastaiga līdz pašam Neris un Nemunas satekragam. Vēl mājupceļā izlīkumojām līdz Lietuvas Etnogrāfiskajam muzejam Rumšišķos. Teritoriāli plašāks kā mūsu Etnogrāfiskais muzejs, un arī satura ziņā mazliet atšķirīgs. Līdztekus dažādu dižnovadu lauku sētām te iekārtots arī mazpilsētas centrs - ar tirgus laukumu vidū un sīktirgotavām, amatnieku darbnīcām, tai skaitā, foto salonu, tējnīcu un citām smalkām lietām tam apkārt. Pusdienojām Paņevežos, vienā no Etno dvaras tīkla kafejnīcām. Mazliet līdzīgs mūsu Lido tematiski, bet citādi - vairāk lēno pusdienu cienītājiem .... un tad jau gan pavisam cieši - ceļš mājup.

Tāds, lūk, viens skaists, aizrautīgs, pieredzi stiprinošs ceļojums mums bija. Esam priecīgi un gandarīti. Un nu jau vasarai atvērti. Lietuvā to mazliet baudījām. Tagad gribam arī Latvijā. Jo nu jaudīgi sāksim gatavošanos Jāņu ielīgošanas un svinēšanas norisēm. Būsim sastopami, klausāmi, līdzdziedami un sadancojami 17.jūnijā 18.00 Krišjāņa Barona muzejā, 20.jūnijā Uzvaras parkā, kur arī citas Rīgas kopas varēs sastapt, un 21.jūnijā Turaidā. Atgādinu, ka sekot mums var facebook Budēļu profila lapā - https://www.facebook.com/Budeeli

Tad jau tiekamies!

Dosimies Latgalē

Aprīļa nogalē, kad, ticam, būs jau gluži silts un sauss, dosimies satikt Latgales vērtības. 25.-26.aprīlī ceļojums maršruta galamēŗķi Roberta Mūka muzejs - Lūznavas muiža - Rāznas ezers - Cukrasāta - Andrupene.

Grāmatnieki ceļo EGLĪTE 2026

 

2020.gada jūlijā devāmies savā pirmajā ceļojumā. Toreiz vēl nebija izcēlies zīmols Grāmatnieki ceļo. Bet notika pirmās GrāmaTūres, Literatūres iespaidā radies nosaukumus bija mūsu ceļojumiem. Bet pēc laikā jau pārtapām Grāmatnieki ceļo, jo galugalā esam tāds kā populārās facebook kopienas Grāmatnieki "meitas rūpals un prieks". Vēlā rudesn-ziemas-agrā pavasara laikā tālākos ceļojumos dodamies retāk. Bet tad tiekamies Rīgā. Jo arī še ir tikšanās un redzēšanas vērtas vietas. Tā radās arī Grāmatnieki ceļo Eglīte. Tā allaž notiek janvārī, jo decembris ir tik daudzu lietu un notikumu pārņemts un piepildīts, ka Eglīti negribas tai biežņā vēl spiest. Tai, kā zināms, arī dabā tīk augt brīvībā. 

Un tā kā Jauns gads ir sācies un mūsu pirms dažiem gadiem iesāktā tradīcija turpinās - arī šai janvārī tiksimies Grāmatnieki ceļo kopienas un draugu EGLĪTĒ.

Šogad par tikšanās vietu esmu izvēlējusies Krišjāņa Barona muzeju Rīgā (Kr.Barona ielā 3-5, 4.stāvs)

Tikšanās laiks - 2026.gada 24.janvāris no 12.00-15.00