Bet citādi mēs tomēr dabūjām krāsainu un izteiksmīgu dienu. Tiekoties ar ļaudīm, kuru liela daļa dzīves paiet domājot par Anšlavu Eglīti un darot viņam. Vispirms ar Ilzi Ceļmilleri vadījām laiku viņas stāstos par Anšlavu pašas un mākslinieces Barbalas Gulbes izveidotā viņa 120 gades izstādē Siguldas DEVONĀ. Jūsminoties par mākslinieka Vitolda Kucina un viņa audzēkņu Krimuldas mākslas skolā skatījumu uz Anšlava dzīvi un daiļradi, domāšanu un piedzīvoto. Izstāde veidota kā atsauce uz Anšlava Eglīša ekspozīciju Inciemā. Mums tas šoreiz sanāca kā tās ievads. Tais pašās BAUHAUS tradicionālajās krāsās - sarkanā, dzeltenā un zilā - tik vēl vairāk paspilgtinātās un lielākos laukumos izvērstās. Tai pašā tekstā, kur netiek izmantoti lielie sākumburti, jo mēs jau nerunājam lielajos burtos. To, ka savulaik avangards piedien A.Eglītim kā modernistam, bija notvērusi jau Inciema ekspozīcijas radītāja Ingūna Elere (dizaina studija H2E). To arī tālāk attīstīja Ilze un Barbala.
Savukārt pasaulē mazāko Anšlava Eglīša ekspozīciju - jaunais cilvēks - Inciema torņa pārzine, vietējā kultūras aktīviste Ināra Miškina. Ak, sarunas, sarunas, izzinot, uzzinot, atceroties... bagātinoties.






