Rudens Liepājā

Ceļā

Kad vasara jau labu laiku kā pagājusi, ir notikusi atkalatgriešanās Liepājā - tās kultūras un mākslas dzīvi baudīt.

Mūsmīļo Dievzemīti atkal pārstaigā Veļu laiks

Kad saule ik rītu arvien vēlāk paceļas no apvāršņa tālumiem un no zemzemes valstības ūdeņiem iznāk virspusē bieži caur smagiem miglājiem, lietus pievilgušiem pelēkiem mākoņiem ... un vakaros arvien agrāk ieslīd savā, caur jūru peldošā, laiviņā, klāt VEĻU LAIKS. Arvien retāk šai laikā mums ļauts ieraudzīt saules spožumu. Arvien biežāk mēs dzirdam vēju aurus, lietus lāšu čaboņu lapās, uz jumtiem vai takām nevis skandošos saules airus laiviņā laižoties. Viņas tālās sudraba birzis vairāk atgādina smagus vara zvanus, nevis sudraba dzinkstēšanu un zvārguļošanu.

Lapas krāsojas un birst ... šogad mazāk krāsu, tā pagaidām šķiet. Lieti un vēji ir mazliet nozaguši krāsas koku lapām... un rudens puķēm ar. Bet gan jau. Varbūt vēl paspēsim tikt pie krāsām. Arī šoruden.

Kad Apjumības nogodētas un ražas brangums novērtēts, ir sācies Veļu laiks. Pamazām. Tā sajūta vēl īsti nav. Bet palēnām rodas. Pamazām tuvojas. To var mazliet piesaukt, pieaicināt. Piedomāt klāt. Iedegt ugunskurus. Vai sveces. Kapsētās vai logos. Pāršķirstīt albumus, atcerēties senus stāstus. Zināmu vai nezināmu senču stāstītus vai atminētus. Cauri gadu desmitiem vai simtiem šurpu nākušus. Piedzīvotus vai nosapņotus.

Veļu laiks ir īpašas atminēšanas, pieminēšanas, pateicības laiks. Mūsu senajiem. Par devumu un par klātbūtni. Reizēm tik pamanāmo, silto un sajūtamo, reizēm skaudro un sāpīgo, un  nesasniedzami tālo. Par atbalstu un palīdziņu.

Var kādu Veļu laikam atbilstošu un tam saderīgu dziesmu klusībā izdziedāt, pats sev un senajiem. To par Garo pupu vai par Dieviņa un Māras garajiem galdiem un villainītēm, dvēselītēm, padarītajiem darbiem, - tās jau zinām gandrīz visi. Un var arī citas. Var aizgājušo tuvinieku savulaik mīlās dziesmas par mīļās dziesmas atminēties. Par rožu dārziem, lakstīgalām un tumšajām naktīm, par ziemas puteņiem vai rudens lapām plaukstās.

Kad Vēja māte būs savus darbus padarījusi - gaisus un jūras viļņus un mežu  galotnes izpurinājusi, tad ir Veļu māte varēs miglas vālus savelt un rimtumā baltās villaines sasegusies piekalnītē nosēsties.

Svētītu laiku mums visiem šo!

Dzejas ligzdošana Tukumā

Sestdienas rīts sākās ar piemākušos, mazliet vēsāku gaisa dvesmu, atgādinot, ka ir jau septembris klāt. Un gandrīz pusē. Rudens klauvē pie debesu juma. Un pie istabas durvīm, un atgādina, ka siltās jakas no skapjiem der lēnām izvilkt dienas gaismā un sākt lietā likt. Un arī to, ka lietus jakas un mētelīši noder ne tikai vasarā, bet vēl jo vairāk tagad. (Bet to mēs piedzīvosim dienas laikā paši uz savas ādas).

Latgola. No Balviem līdz Baltinavai.

Ceļš uz Latgali, gribi-negribi ved caur Vidzemi. Pāri tās pakalniem. Un līdzīgi kā visa diena - caur saules pielietiem gaisiem un smagām lietus šaltīm. Bet Grāmatnieki ceļo ir rūdīti ļaudis un mazliet nedraudzīgāki laikapstākļi tos vis nenobiedēs.

Balvi - Viļaka - Baltinava

Kopiena Grāmatnieki ceļo 5.-6.septembrī dosies kārtējā ceļojumā. Šoreiz mūsu mērķis - trīs Latgales pērles un to apkārtne. Balvi, Viļaka un Baltinava. Katra no vietām ir apveltītas ar savu īpašu valdzinājumu, stāstiem un leģendām. Katrā mīt savi īpašie cilvēki, kurus satikt.

Dižmāra vai Jumji

Netīšāmi es iegāju
Mīļās Māras istabā
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad to vienu palīgavu,
Visi līdzi līgavās.

Domājot par Mārām tai laikā, kad izsenis Māras diena tiek daudzināta, ir labs un piemērots laiks arī par Māru pašu padomāt. Apcerēt to, kas viņa mums īsteni ir. Tā, kurai tie šūpulīši, kas viens ar otru cieši saistīti un kad vienu pašūpo, citi šūpojas līdzi.

Daļa no še aprakstītā tika izrunāta arī Dievturu sarunās un izstāstīta atbildot uz Natālija Burišinas jautājumiem, bet daļa svarīgu pārdomu palikušas ārpus šīs sarunas. Vienā reizē visu neizrunāt, bet te mēģināšu izpausties arī priekš lasīšanas draugiem.

Tātad, MĀRA, mūsu tradicionālā vieliskās pasaules aizgādne. Rūpēs par mūsu trejkāršo esību - par pasaules vai jebkuras būtnes radīšanu, uzturēšanu un arī iznīcināšanu, miršanu jeb pārradi. 

Var teikt, ka Māra ir dievība, caur kuru Dieva pasaule parādās, top redzama. Daudzviet kā klātesoša minēta arī Laima. Laiks. Jo, protams, tikai caur laiku Māras pasauli redz. Tā nav statiska. Tā mainās un attīstās un tas notiek Laimā, Laikā, Saulē. 

Ikdienišķā laikā un pasaulē Māru visvairāk daudzina, piesauc un svēta sievietes. Bet arī vīriškā pasaule bez Māras gādības nevar pastāvēt. Mēs esam lielā mērā savu DIEVU pasaules skatu pielāgojuši cilvēku pasaulei. Un arī Dievu pasaule ir šķietami sadalīta dzimumos. Sievišķà Māra it kā tikpat daudz kā vīrišķais Jumis gādā par ļaužu labklājību. Par auglību, ražu, arī veselību. Jo tikai tas, kurš vesels var būt īsteni auglīgs. Arī domu laukā auglīgs. Arī mākslas laukā radošs. Bet Māras gadība tomēr ir atšķirīga. Plašāka, dziļāka, daudzpusīgāka, dauzšķautnaināka.

Bet par Māru. Kas tad ir Māras pasaules simboli? Tās ir būtnes, kas sasaista pasaules, kas dzīvo pazemē vai ir divdabīgas kādā citā veidā. Māras krāsa visbiežāk ir melnā. Gan melnas čūskas, melnās vaboles un vaguliņi, gan melnās gotiņas ir Māras simboli. Taču Mārai var būt arī raibas, precīzāk melnbaltas,  gotiņas. Un Māras dzīvnieks ir krupis, kas visvairāk saistīts ar veļu pasauli. Ar Māru kā Veļu māti. Māras simboliskais koks ir vītols.

Aiz ko auga vītoliņš

Glumajām lapiņām?

Mīļā Māra sviestu sita, 

Vītolā rokas slauka.

Tāpēc tā lapas ir spīdīgas. Māras darbošanās ar sviestu, tā sakulšanu arī ir simbokiskais vēstījuns par viņas spējām pārradīt pasauli. No vienas vielas radīt, izveidot citu.

Kā stihiju pārvaldītāja Māra katrā gadalaikā parādās vai tiek uzsvērta atšķirīgi. Veļu laikā tā ir saistīta ar ūdeni, jo caur ūdeni dvēselīte iet viņsaulē. Ziemā ir Ziemas Māra un tad tā visciešāk saistās ar Vēju. Tātad, gaisu. Pavasari ar auglīgo zemi. Vasaras Mārai vai DižMārai tuva ir uguns stihija. Tieši šai laikā kalendārā ir ierakstītas arī daudzas uguns dienas. Ir daudz ticējumu par sargāšanos no uguns. Droši vien divu iemeslu dēļ. Tāpēc, ka graudi un sēklas dažās ezotēriskās sistēmās tiek saistīti ar uguni. Un arī tālab, ka laikā, kad graudi tiek vesti mājās no lauka, ir svarīga uzmanīga apiešanās ar uguni. Ir ticējumi par uguns nodzēšanu un jaunas uguns iedegšanu tieši augustā, rudzu mēnesī.

Lai cik Māra ir svarīga, tomēr mēs neatradīsim dainas, kur tieši Māras diena tiek piesaukta. Ja nu vienīgi tas piektvakars, kad Māra ir piedzimusi un kas tāpēc ir svētāms un godināms. Bet nav minēts par to, ka šī diena būtu kādā noteiktā gadalaikā. Galīgi nav teikts, ka tā būtu rudzu mēnesī. Tas ir piektvakars. Vakars pirms piektdienas. Bet ne jau ceturtdienas vakars 7 dienu nedēļā tas ir. bet gan pilnīgi citā laikskaites sistēmā. Deviņdienu savaitē tas ir vidus. Brīdis ieelpai, atpūtai. Var būt tas ir Saules-Mēness kalendāra sistēmā, varbūt tas ir Saules mūžīgajā kalendārā, kas ir iedalīts laikos, bet ne mūsdienu izpratnē mēnešos.

Bet Dainās mēs ieraudzīsim gan ļoti daudz dziesmu par Jumi. Par Apjumībām. Šajā laikā par rudzu Jumi. Rudzi ir pirmā labība, kas tiek apjumta. Apjumības sākas tagad. Un tur gan būs tieši šim laikam veltīto dziesmu daudz. 

Bet par Jumi citā reizē. 

Attēli no maniem arhīviem un no Māras svētēm reiz Bitēs. Svētes dievturu draudzē.

Divas dienas Piebalgā

Divas dienas Piebalgā. SPĒKS UN DAILE. Šīgada svētku lielā tēma. 

Ikgadējie svētki Vecpiebalga atver durvis sākas piektdienā ar konferenci, kas šogad veltīta vietējām dižajām sievietēm. 

Divas dienas Piebalgā gan paskrēja vēja spārniem, gan radīja teju nedēļu ilga ceļojuma iespaidu ar savu piepildījumu. Piebaldzēni prot svinēt un ar savām vērtībām dižoties, un tās kopt un daudzināt.

Jau vairākus gadus svētki sākas ar pētniecisku konferenci. Lai atsproguļotu jaunākos veikumus dižo piebaldzēnu pētniecība, gan dzimtu sakņu izzināšanā. Šogad tās tēma Sievietes ... Piebalgas muzeju apvienības ORISĀRE sarūpēti

Mazāk vai vairāk zināmajām un arī "klusākajām" un "neredzamākajām". It kā. Jo izrādās, ka viņas nemaz nav ne tik klusas, ne tik neredzamas. Piebaldzēnu dzimtu pavedieni laikos un gadsimtos savijušies krustu šķērsu. Gandrīz katrs te tuvāks vai attālāks rads. Un pat tie, kas te no jauna ienācēji, vēlāk atrod tālu priekšteču radniecības Piebalgā.

Grāmatnieki ceļo kopiena, kas tolaik gan tā vēl nesaucās pirmoreizi še atbrauca pirms sešiem gadiem, 2020.gada jūlijā. Pabija Kalna Kaibēnos, Kaikašos, Saulrietos un Jāņa skolā... 

Pa šiem sešiem gadiem daudz kas mainījies. Vairāki Piebalgas muzeji ieguvuši jaunas vadītājas. Šogad tad nu braucām lūkot. Vispārsteudzošākās unko tur bilst, arī iedvesmojošās pārmaiņas ieguvuši Antona Austriņa Kaikaši. Tajos nu vēl vairāk izcelta A.Austriņa meita Mudīte (1924-1991.) - Mudīte Austriņa — Literatūra https://share.google/Nfqv5a5XUUM1RjiHo