Lielā diena nāk ...

Klāt marts, mēnesis, kurš mums nes kāda svešzemju kara dieva vārdu. Varbūt ne bez iemesla, jo šai mēnesī ziema ar vasaru sāk savu ikgadējo cīņu. Te ziemas ar saviem salto vēju zobeniem mētājas, te saulīte, arvienu augstāk debesu jumā kāpdama, savus spožos un siltos saukes staru zobenus mirdzina pār zemi. 

Mūsu kalendārajā laika ritējumā marts ir sērsnu mēnesis. Šogad sērsnas visdrīzāk nebūs. Jo tā veidojas pēc garas ziemas, kad biezā sniega sega dienā saules staros kūst un virs tās veidojas ūdens, bet naktī sasalst izveidojot biezu ledus kārtu virs sniega. Tas ir sāpīgs laiks meža zvēriem it īpaši stirnām, zaķiem un citiem, jo skrienot pāri sniega laukiem kājas ielūst sērsnā un salauztās ledus kārtas asās malas saplosa mīksto ādas kārtiņu. šogad nebūs. Jo tāda sniega, kas veidotu sērsnu, nav bijis.

Šogad mēs jau piedzīvojam plaukstošus sniegpulksteņus bez sniega un citu agro pavasara ziedētāju agrāku uzplaukšanu. 

Tā laikapstākļi un daba ienes savas korekcijas. Bet ko tad mums par šo stāsta Tradīcija? Ko stāsta Dainas par laiku, kad arvien tuvojas garās dienas laiks, kad tuvojas Lielā diena. To gaidot mums ir daudz iezīmīgu dienu kalendārā. Pirmā no tām AUSTRA. Mūsdienās lietotajā kalendārā 5.martā. Bet vai tā bijis vienmēr, - to nezinām. Kalendāru vēstures un laikskaites maiņu un tradīciju pētnieki Austrai mēdz ieteikt citu laiku - jaunmēness piektu (vai pilnmēnesi) pēc Meteņiem. Ja skatāmies dabā, laikā pēc Meteņiem (februāra pirmajā nedēļā svinamiem svētkiem) dienas garuma stiepšanās ir tik izteikta un strauja, ka to nevar nepamanīt pat mūsdienu pilsētnieki. Nemaz nerunājot par lauku ļaudīm, kuri vēl jo tālākā senatnē mazāk izmantoja māksligos apgaismotjumus. Var būt aukstas ziemas un biezi sniegi šai laikā, var būt silts un bezsniegs kā šogad. Tas nav noteikts, bet noteikts un nemainīgs gan tomēr ir saules ritējums. Saules gaismas vairošanās. Šai laikā diena stiepjas garumā vidēji piecas minūtes katru dienu. Līdz  sasniedz brīdi, kad nākamā diena ir jau garāka par nakti. Šis laiks parasti pienāk ap Ģertrūdēm. Vai tieši Ģertrūdes ir īsteni senā Lielā diena? Lielo dienu vairāk ierasts svinēt Saulei ieejot Auna zvaigznājā. Astronomiski precīzi. Saulei lēkta-rieta brīžos šķērsojot zemes Ziemeļu-Dienvidu punktu. 

Par Ģertrūdes dienu ir daudz ķecerīgu ticējumu - gan tas, ko drīkst vai nedrīkst no meža mājās nest, gan tas, ka daba mostas, precīzāk čūskas un veicami dažādi rituāli, kas mājas sargā no to nākšanas sētā. Līdzības ar īru sv.Patrika dienu. Arī kaut kas ar čūskām un dabas atmodu - zaļās krāsa vietu tajā. Pagāniskais sajaucies ar katoliskiem piejaukumiem un atšķaidījumiem. Vai mēs varam Ģertrūdi saistīt ar zaļo krāsu?

Dainas, ko dziedam Lielās dienas rītā skan 

Zaļa ziedi zālīte
Lieldienas rītā

Vai 

Pats Dieviņš staigāja

Pa zaļu zālīti

Zaļā ir dzīvības pavediens, kas vijas cauri Lielvārdes jostai. Zaļā ir mūsu tradicionālā dzīvības krāsa. 

Bet Austra, Austriņa vai rīta zvaigzne vairāk saistīta ar debess jumu, ar pirmsausmas gaismu. tā gan nāk vēl pirms saules, gan tajā sēd saules meitas sila malu izrakstīdamas vai izausdamas. Pirms nāk saule pati, nāk austra, ausma.

Saule meta audekliņu
Visgarām sila malu;
Saules meitas, audējiņas
Ar sidraba šaudīklā.

Pavasara vienādībām, Lielajai dienai tuvojoties mēs nesam istabā bērzu un pūpolu zarus lai līdz īstenajam Lielās dienas rītam tie būtu saplaukuši. Krājam sīpolu mizas olu krāsošanai, diedzējam zālīti Lielās dienas rīta rotām.