Ja mēs gribētu iekrāsot Ziemas vidus laiku, tad, pēc mūsdienās lietotā Gregora kalendāra, tas stieptos jau sākot no decembra vidus, aptuveni no Lūcijām, līdz nākamā gada janvāra vidum, līdz Teņiem. Lai arī ziemas vēji nav visur Latvijā satinuši sniegotas vērpetes un izklājuši baltās, biezās un pūkainās sniega segas, ieslēpdami mūsu rudzu druvas un bišu stropus sargājošā siltumā, un ne tikai mūsu zosis, tītari un vistas, bet arī kumeliņi, un arīdzan mēs paši, vietumis reizēm vēl brienam pa dubļiem, tomēr ziemas vidus jau notiek. Dienas gaisma bija sarukusi tik dažu stundu garumā vien un saules, gaismas, jaunas piedzimšanas, atgriešanās jau piesaukta un rituālos apliecināta. Ziemas vidus īsajos dienas gaismas brīžos mēs gribam saules spozmi un sniega mirdzumu, nevis pelēkos mākoņus. Saule pati savos rieta un lēkta ceļos aizritinājusies tik tālu Dienvidos, cik vien spējusi un gluži zems ir tas debesu juma loks, ko viņa nu spēj veikt. Dziesmā dzied - Gar zemīti saule tek ...
