Mūsmīļo zemīti atkal pārstaigā Veļu laiks

Kad saule ik rītu arvien vēlāk paceļas no apvāršņa tālumiem un no zemzemes valstības ūdeņiem iznāk virspusē- bieži caur smagiem miglājiem, lietus pievilgušiem pelēkiem mākoņiem ... un vakaros arvien agrāk ieslīd savā, caur jūru peldošā, laiviņā, klāt VEĻU LAIKS. Arvien retāk šai laikā mums ļauts ieraudzīt saules spožumu. Arvien biežāk mēs dzirdam vēju aurus, lietus lāšu čaboņu lapās, uz jumtiem vai takām nevis skandošos saules airus laiviņā laižoties. Viņas tālās sudraba birzis vairāk atgādina smagus vara zvanus, nevis sudraba dzinkstēšanu un zvārguļošanu.

Lapas krāsojas un birst ... šogad mazāk krāsu, tā pagaidām šķiet. Lieti un vēji ir mazliet nozaguši krāsas koku lapām... un rudens puķēm ar. Bet gan jau. Varbūt vēl paspēsim tikt pie krāsām. Arī šoruden.

Kad Apjumības nogodētas un ražas brangums novērtēts, ir sācies Veļu laiks. Pamazām. Tā sajūta vēl īsti nav. Bet palēnām rodas. Pamazām tuvojas. To var mazliet piesaukt, pieaicināt. Piedomāt klāt. Iedegt ugunskurus. Vai sveces. Kapsētās vai logos. Pāršķirstīt albumus, atcerēties senus stāstus. Zināmu vai nezināmu senču stāstītus vai atminētus. Cauri gadu desmitiem vai simtiem šurpu nākušus. Piedzīvotus vai nosapņotus.

Veļu laiks ir īpašas atminēšanas, pieminēšanas, pateicības laiks. Mūsu senajiem. Par devumu un par klātbūtni. Reizēm tik pamanāmo, silto un sajūtamo, reizēm skaudro un sāpīgo, un  nesasniedzami tālo. Par atbalstu un palīdziņu.

Var kādu Veļu laikam atbilstošu un tam saderīgu dziesmu klusībā izdziedāt, pats sev un senajiem. To par Garo pupu vai par Dieviņa un Māras garajiem galdiem un villainītēm, dvēselītēm, padarītajiem darbiem, - tās jau zinām gandrīz visi. Un var arī citas. Var aizgājušo tuvinieku mīļās dziesmas atminēties. Par rožu dārziem, tumšajām naktīm vai rudens lapām plaukstās.

Kad Vēja māte būs savus darbus padarījusi - gaisus un jūras viļņus un mežu galotnes izpurinājusi, tad ir Veļu māte varēs rimtumā piekalnītē nosēsties.

Dziesmas, kas noderēs noskaņai: