Dižmāras

Mīļā Māra govis skaita 

Vītolā sēdēdama 

Dod, Māriņa, man gosniņu, 

Kas no simta atlikās 

Melna gove, plati ragi, 

Ar baltaju muguriņu.

Ne tā ziemu stallī tilpa,

Ne vasaru laidarā.
/29179-1, pierakst. Ēdolē/

Dižmāras diena. Pēc dažādiem kalendāriem dažādi rēķināta, bet vienlīdz svarīga. Vai to svētītu laikā ap 6.-8.augustu – pusceļā no Vasaras saulgriežiem uz Rudens vienādībām, vai pēc Saules-Mēness kalendāra Rudzu mēneša pilnmēnesī. Šobrīd nav īsti jēgas lauzt šķēpus par to, kā ir vai būtu pareizi. Kā to darījuši mūsu senči, mēs nevaram to noskaidrot nekā. Droši vien arī viņu laikskaites priekšstatos laika un citu mācību un kalendāro sistēmu iespaidā radušās ne viena vien izmaiņa. Domāju, ka šobrīd svarīgākais saglabāt šo svētku sakrālo un simbolisko būtību un satvaru, katram atrodot saviem  priekšstatiem un citām iespējām atbilstošo laiku. 

Dižmāru vai, kā to vēl reizēm dēvē, Vasaras Māru var uzskatīt par vienu no dižākajiem Māras svētkiem. Jā, Māra tiek daudzināta visa gada garumā – katrā gadalaikā ir sava Māra. Ziemā Sveču diena, pavasarī Māras dienu svēta kā Lielās dienas laika cikla noslēdzošo dienu un vēlā rudenī viņu daudzina kā Veļu māti, bet Dižmāra ir kā Rudenāju laika sākums. Rudens sākums. Laiks, kad sāk ievākt ražu glabāšanai uz ziemu, ir nobrieduši rudzi kā pirmā labība, ienākas citi lauka dārzeņi un ogas. Māras laiks tātad ir sācies jau pirms Dižmāras dienas. Jau Saimnieču un Saimnieku dienā, Annās un Jēkabos. Katra īstena saimniece ir kā savas sētas, savas saimes Māra. No saimnieces apsviedīguma un gudrības ir atkarīga visas saimes labklājība un veselība gan bagātos un labs ražības gados, gan grūtībās un neražas laikos. 

Pievienots paraksts

Lasot Dainas šķiet, ka Māra ir piezemēta un vienkārša. Viņas īpašās rūpes ir govju ganāmpulki un jauno telīšu dzimšana. Sviesta kulšana un maizes cepšana. To Māra dara vai ik dziesmā. 

Aiz ko auga vītoliņis 

Glumajām lapiņām? 

Mīļa Māra sviestu sita 

Vītolā(i) rokas slauka 

/29163-0, Cēsu apr./

Taču pārpasaulīgā un pārlaicīgā līmenī gan sviesta kulšana, gan maizes cepšana ir pasaules parradīšanas norises apraksts. No kaut kā viena top cits – no krējuma, to kuļot, top sviests, no rudzu grauda, no miltiem top maize. 

Mīļā Māra maizi cepa 

Uz deviņi liepu lapu... 

Māra ir arī malējiņu uzraudze un sargātāja, aprūpētāja. No malēju darba, ikdienišķā un arī diezgan smagā darba, ir atkarīga saimes dienišķā maize. 

Es iegāju maltuvē 

Laba rīta nedevus' 

Dieviņš sēdēj, mīļā Māra 

Laba rīta gaidīdam', 

Dievam devu labu rītu 

Mārai labu veselīb'. 

Cik tā ir īpaša attieksme pret savām dievībām. Viņas ir jasveicina, viņām jāvēl laba diena. Un veselība. Vai gan nebūtu pretēji, - ka Māra ir tā, kas rūpē par saimes un ne tikai ganāmpulka veselību. Bet, nē, - Māra viena to nevar. Māra neko nedod tāpat vien. Cilvēkam jāstrādā pašam un gana cītīgi jāstrādā, lai Māras devums būtu dāsns. 

Kas ielika raibus cimdus 

Mana govu laidarā, 

Mīļā Māra ielikusi 

Raibas govis gribēdama. 

Māra visbiežāk ir mīļa vai svēta: 

Svētas Māras pagalmā 

Trīs sidraba avotiņi 

Vienā dzēra raibas govis, 

Otrā bēri kumeliņi 

Trešā pati svēta Māra 

Slauktuvīti balināja. 

Kāda gan īpaša pasaule pieder Mārai?! Jā, arī ūdeņi ir Māras pasaule. Gan upes un jūra, gan ezeri un mazie strautiņi un avotiņi, kuri ceļas augšup no visnoslēpumainākajām zemes dzīlēm. Tāds avotiņš taču ir mazs un sīks, - kā gan tajā var govis un zirgi nomazgāties un vēl pati Māra ar visām savām slauktuvēm. Ir varianti, kur aprakstīta arī pašas Māras mazgāšanās. No vienas puses, - katram ir sava pasaule – sava zidziniem, sava govīm un sava Mārai pasai. Tie netop jaukti. Un tomēr, visi Māras pagalmā vien atrodas. 

Daudzkārt Māra sadarbojas ne tikai ar Dievu, bet arī ar Laimu. Ne tikai tai ziņā, ka ir jomas, kurās viņu darbība pārklājas vai/un ir līdzvērtīga. Bet ir jomas, kurās tā nepārklājas nekad – Laima ar gotiņām nenoņemas tā, kā to dara Māra. Savukārt bārenīšu, vai varbūt arī precīzāk, jauno, precībām gatavo meiteņu aizbildne ir gan Māra, gan Laima. Un diezgan līdzīgi ir veidi, kā tas notiek: 

Kas bāriņai kājas āva, 

Kas galviņu sasukāj'? 

Mīļā Māra kājas āva, 

Laima galvu sasukāj'. 

Caur Māras tēlu ir aprakstītas pasaules likumsakarības: 

Netīšām(i) es iegāju 

Mīļās Mārs istabā; 

Pilna Māras istabiņa 

Sīku, mazu šūpulīšu 

Kad to vienu pašūpoju, 

Visi līdzi līgojās. 

Katra viena darbība izraisa vai iespaido citu. Māra ir daļēji arī kā vērtētāja – Māra saskaita villainītes pie garā Dieva galda sēdēdama. 

Pie Dieviņa gari galdi 

Tur sēd pati mīļā Māra 

Tur sēd pti mīļā Māra 

Villainītes rakstīdama. 

Izrakstīja, saskaitīja 

Atdod Dieva rociņā. 

Dzīvojot mēs savus dvēseles rakstus izrakstam, ar Māru sadarbībā būdami. Māra dod mums vieliskās pasaules gudrību un zināšanas, prasmes. 

2020/08/03 – Rudzu mēneša pilnmēnesī