Ar vēja un pērkona draudiem no laika vērotāju un zinātāju augstumiem sācies sestdienas, pārgājiena dienas, rīts, dienu tomēr izvērsa gluži rāmu un mierīgu. Vien dienas pirmā pusē mazliet smidzināja un sutīgo sajūtu veldzēt centās sīks lietus.
Pulciņš ceļotāju, kā runāts, satikās Rīgas – Bauskas šosejas Dāliņu pieturā lai dotos izzinošā kultūrpārgājienā. Mūsu pulkam bij pievienojušies ļaudis no Iecavas pagasta Rosmes, Dzimtmisas, Iecavas pilsētas pašas, Bauskas un Rundāles un pat tālāki ceļotāji no Ogres un Jelgavas. Pusceļā pievienojās arī pulciņš mežotniešu. Kopā 18 ceļotāji. Daži jau rūdīti gājēji, daži pirmo reizi bija metušies izaicinājumā doties tik garā, 20 kilometru, pārgājienā.
Mūsu īpašā pavadone, baušķeniece, Lilita Seržāne, ar šīm vietām bija savulaik skolotājas darbā saistīta – mācīdama bērniem iemīļot dzeju un literatūru. Tāpēc droši zināja ikkatru ceļa līkumu un pagriezienu.
Šķērsojuši mazupīti ar tik interesanto nosaukumu Ikstrums, jau itin drīz nonācām Bērzmuižas zemēs. Pa gludi izpļautajām taciņām varējām droši izstaigāt muižas apkārtni un novērtēt vietas senumu, par ko liecina gan seni koki, gan kopumā saskatāmas sena muižas parka ainavas aprises. Lai arī muiža laika griežos daudz zaudējusi no sākotnējā un laikmetos koptā greznuma, tomēr tā nav zaudējusi kādu īpašu muižas garu un valdzinājumu. Jau iepriekš minēts, ka muižas nosaukums drīzāk varētu būt saistīts nevis ar bērziem, bet ar “lāčiem”, jo savulaik tā piederējusi arī Bēru dzimtai (Bär tulkojumā no vācu valodas nozīmē “lācis”). Vēlāk paaudžu paaudzēs un līdz 1920.gada nacionalizācijai gan tā bijusi Rennes dzimtas īpašumā. Liela daļa Mežotnes pagasta un apkaimes ļaužu gan no savas pieredzes, gan no vecāku stāstiem to pazīst kā Bērzu skolu.
Interesanti izbūvēts vairākus metrus garš drošs tiltiņš pāri ielejai un iesaku muižu apciemot kafejnīcu dienās nedēļas nogalē (vairāk Bauskas Dzīve mājas lapā). Tad būs iespēja satikt arī pašus patlabanējo muižas saimniekus uzklausīt viņu ieceru stāstus.
Tālāk ceļš mūs noveda no Bērzmuižas netālajos Stūrīšos. Pa teiksmainu, koku un krūmāju ieskautu ceļu nonācām tēlnieka un dzīves mākslinieka Mārtiņa Zaura dzimtajās mājās. Te mūs vislaipni uzņēma Mārtiņa meita Māra. Vieda un darbīga neskatoties uz saviem sirmajiem gadiem. Māja ir tēlniecības mākslas darbu pilna. Gan savdabīgais tornis, kurā itin bieži viesojušies jaunlaulātie savā īpašajā dienā un piedzīvojuši šeit kādu īpašu rituālu un māksliniecisku stiprinājumu. Mākslinieks katram jaunam pārim izkalis savu īpašu “ģerboni”, - lielākais ticis iestiprināts torņa sienā, mazāko katrs saņēmis līdzi pašu glabāšanā. Stūrīšu mājas ieslēptas mazmeža pudurī gluži kā tāda rūķīšu mājiņa. Te viss ir mazs un liels vienlaikus. Un lekni saaugušo ziedošo puķu un košumkrūmu dārzā skatāma gan meistara diplomdarba skulptūra Zemes māte, gan krūmu pudurī noslēpies “Puika ar suni” un citi darbi. Mājas sauļotos stabus rotā kokā griezti tēli un raksti - gan dažādu tradīciju rakstu un burtu zīmes, gan zaļā vārna, jo Mārtiņš savulaik bijis šis mākslinieku apvienības biedrs, gan Pērkontēva sejas atveids.
Izciemojušies “rūķīšu mājiņās” devāmies uz Bauskas Garozi. Tas jāpiemin, jo ir vēl otra Garoza Zemgalē, blakus novadā, Jelgavas pusē. Abas cieši saistītas ar Garozes (biežāk gan Garozas vārdā dēvētas) upīti. Šobrīd te ainavisks, sakopts parks un estrāde. Te lielo koku paēnā baudījām vieglu pusdienu un atpūtas brīdi.
Pēc tam gar briedušu vārpu miežu, kviešu un teju pārplīst gatavu pākšu rapšu, un zaļojošas kukurūzas laukiem devāmies tālāk. Uz Ļūdēniem. Savulaik arī šī bija viena no sensaimniecībām ar gana bagātīgiem laukiem un tīrumiem pārvaldījumā. Te 1937.gadā arī dzimis dzejnieks Vitauts Ļūdēns. Dzejnieks bērniem un pieaugušajiem. Dzejniekam savs, bet mājai citāds liktenis. Dzejnieks pieder tautai. Mājas daļēji arī. Jo jaunības gados viena degsmīga usmeniece Vitautu aizrāva pasaulē, kam vārdā Usma. Tur arī ritēja dzejnieka dzīve, Ļūdēnos saimniekot paliekot vien brālim Daumantam. Bet ko nu cilvēks viens bez ģimenes daudz iesāks? Mājvieta lēnām gājusi zudībā. Līdz nonākusi Madaras ģimenes īpašumā. Un vajag ar tā sagadīties, ka Madara ir literatūras un bibliotēku cilvēks, kas nu neļaus dzejnieka mājvietas atmiņai zust. Ja ne atjaunots manteļskurstenis vai pusbrukusi senmājas siena, tad kāda Dzejnieka piemiņas vieta, tice, te būs. Un vītolu gatvē tiem dažiem vītolu senvectētiņiem varbūt pievienosies citi. Jauni un sprauni, varbūt atkal vītolēni… Vītoliem apstādītas iebraucamo ceļu malas Latvijā nav ļoti bieži sastopamas. Ir vērts. Uz cerīgas noskaņas atvadāmies no viesmīlīgās Madaras un dodamies atceļā.
Akmeņainos, smilšainos lielceļus lokot esam guvuši jaunas pieredzēšanas, jaunas pazīšanās – gan savā starpā kopstāstus un vietu stāstus ritinājuši. Esam diži pateicīgi tiem smalkjūtīgajiem autobraucējiem, kuri staigātāju pulciņu pamanījuši, lēnināja gaitu godprātīgi neapberot mūs sacēlušamies ceļa putekļu vālos.
Novadu un tā brīnumainās pērles izzinot savulaik tika Bauskas novada atbalstīti izbraukumi rīkoti. Tagad vairāk pulcinām gājējus – tam atbalsta vajag mazāk. Tik pašu uzņēmības un ceļotprieka. Pērles ir pelnījušas būt pamanāmas, spodrināmas, ieraugāmas. Tā arī turpināsim.
Uz nākamiem pārgājieniem domājot!
Pārgājiena fotoalbumi|:
Videostāsts no Māras Stūrīšos:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru