1) Rakstura iezīmju, dotību pārdzimšanas iespējamība
[dzīves laikā nesastaptos] pēcnācējos (daļējā reinkarnācija konkrētās
dzimtas ietvaros, ģenētika)
- mēs neesam
saskārušies ar tiešu dvēseļu pārdzimšanas tēmu dainu filosofijā (t.sk.
dievturībā), bet zināmas norādes un nojausmas par to var novērot. Arī
šais gadījumos var būt runa par dažāda veida "pārdzimšanām". Daudzie
teksti, kuros vēstīts par meitenēm vai puišiem, kuri iet caur ūdeni -
pāri upei vai ezeram, iet jūrā un pazūd un tiek atrasti vai parādās citā
veidolā.
2) Sodīšanas motīvs kā kristietības uzslāņojums (soda Dievs mūžiņā, soda mūža galiņā.) vai tomēr nē?
- neesmu sastapusies ar nosodošo Dievu. Cilvēki paši ir tik
pašapzinīgi, ka spēj novērtēt, piemēram, nelietīgu, slinku vai citādi
netikumīgu cilvēku. Jā, vērtējums parādās tikumiskā līmenī. Un,
manuprāt, tikums arī nav gluži tas pats, kas morāle. Tikums varbūt ir
saistīs ar jēdzienu "ētika". Ticis ir tāds, kas tiek uz priekšu. Bet,
spriežot pēc tā, kāda ir mūsu attieksme pret "pasaules kārtību", t.s.
"likumu", te var novērot to, ka ļaudis jau izsenis ir zinājuši, ka šie
likumi jāievēro, citādi gan var būt ne visai labs iznākums. Bet tas nav tas
pats, kas Dieva sods.
3) Sava veļa eksistence un apjausmes iespējamība pašam cilvēkam vēl dzīvam esot.
- pieļauju, ka tā ir iespējama. Un pat apzināta "veļa" tīrīšana tai
skaitā, jo ne visas dainas, kas stāsta par velēšanos runā tika un
vienīgi par apģērba tīrīšanu.
4) Velni, lietuvēni, vadātāji u.c. kā Dieviņa padotie, kas, sagādādami pārbaudījumus, motivē cilvēku tos pārvarēt, tādējādi (lai arī būdami kavētāji/ārdītāji) iedarbojas kā attīstošs virzītājspēks.
- Velns, manuprāt, neietilpst šai kategorijā, kā lietuvēni, vadātāji
u.tml. būtnes. Runāt par Velna daudzslāņainību ir veselas grāmatas vērts
gandrīz, Pasaulē viss ir Dieva laists. Tātad, arī lietuvēni u.tml.
būtnes. Turklāt, mūsu pasaules redzējumā balstoties, apgalvot, ka Dievs
ir absolūti labais ir nepilnīgi. Dievs ir pasaules likumība, kārtība.
Pasaulē ir dažādas būtnes. Katrai ir sava veidošanās vēsture, t.sk., šīm
- ir veseli stāsti par to, kā un kādu ieganstu dēļ, tās ir radušās.
Apgalvot, ka viņas radītas tikai tāpēc, lai cilvēkam būtu, ko pārvarēt,
diez vai... Viņas ir radušās zināmu notikumu iespaidā. Konkrēti par šīm -
ir doma, ka tās ir kādas nelabu galu ņēmušas dvēseles, kuras netiek
tur, kur tām jānonāk un tāpēc uzvedas ārdoši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru