Gada īsākā nakts, kurā var satikt pašu Jāni un īpašais papardes zieds uzzied. Nakts, kurā Jāņa mātes sakta pazūd. Un reizēm viņa pati. Un atrodas tikai Pēteros. Saule – debesu kalna pašā virsotnē nonākusi, krīt visdziļākajā akā. Jāņa nakts īpašais brīdis – mirklis, kad "tumsa vistumšākā" un dažkārt tiešām šķiet, ka rīts var nemaz nepienākt – senā sajūta, ar kādu varbūt Jāņu nakti svētījuši mūsu ļoti tālie priekšteči – savās sirdīs un aizapziņā aptverdami robežnorišu bīstamību. Sliekšņa un pārejas laika īpašā nozīme arī tagad, 21. gadsimtā, Jāņu naktī var tikt sajusta.
Jau aizlaikos Jāņu laiks ir turēts par svarīgu – ne velti tieši līgotņu melodiju un Jāņus aprakstošu dainu četrrinžu skaits ir tik apjomīgs. Kad laukus un pakalnus bija pieskandējusi košā rotāšana, kad lapas jau pilnbriedā, kad pavasara ziedu laiks aizsmaržojis un rudzu ziedu sanoņa virmo gaisā, jau pamazām sākas ielīgošana, Jāņu gaidīšana. Šķiet – kur gan jāsteidzas?! Dažādas mūsdienu garīgās mācības un ievirzieni māca – dzīvo šo brīdi, nedzīvo pagātnē un arī neskrien laikam pa priekšu, nedzīvo gaidās. Bet mūsu priekšteči ir mazliet citādi šo uzlūkojuši: katri iezīmīgie brīži un svētku brīži sevī ietver atbildību par laika ritējumu.
Cilvēks ar laiku ir tik ļoti saistīts, ka viņa līdzdalība svētkos nav tikai apliecinājums kādam notikumam debesu jumā vai Saules vai Mēness ceļā. Tā nav tikai prasme savpatīgi izmantot gada īstos brīžus savam labumam – zālīšu vākšanai, pirtīm, dziedināšanai, nākotnes vēlmju stiprināšanai. Svētku svētīšana ir zināmā mērā arī laikarata ritējuma stiprināšana. Tāpēc arī gaidīšanas laiks ir svēts un tiek svētīts. Gatavošanās svētkiem tos padara vēl jo svētākus.
Palīdzība Saulei garo ceļu pār debesu jumu veikt ir ielikta mūsu dziesmās. Saule pati ir cieši saistīta ar katru no mums. Un ne tikai tāpēc, ka dabā tā ir mums svarīga – viņas siltums un gaisma ir viens no svarīgiem dzīvības avotiem. Bet vēl arī tālab ka Saule "dzīvo" mūsos: dainās aprakstītā Saules meita ir viena no dvēseles zīmēm. Saule – dvēseļu māte, kurai līdzi tās ceļo šai un viņā saulē. Svētot Sauli debesīs, mēs svētam un daudzinām arī savu dvēseles izaugsmi, gaismu un spozmi, siltumu un viedumu. Robežbrīdis Jāņu naktī var izvērsties par brīnumainu dvēseļu saskarsmi, par neaizmirstamu tikšanos ar paša dvēseles smalkākajiem pavedieniem. Dainas to pasaka skaidri un nepārprotami:
Jāņa dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja.
Atbalsts Saulei, kamēr tā atrodas naktī, zemes otrajā pusē, ir ielikta mūsu Jāņu nakts ugunskuros. Tā nav tikai egoistiska vēlme pēc aizsardzības, pēc lauku, ļaužu un mūsu darbu auglības. Tas ir kaut kas krietni vairāk. Jāņu nakts daudzviet tiek svētīta skaļi un trauksmaini, bet līdzās skaļajam priekam, dančiem un līksmajām līgotnēm ir arī apcerīgas melodijas un dziļu domu apdvesti vārdi. Īsajai Jāņu naktij piederas viss. Arī brīdis vienatnei, brīdis saskanīgu dvēseļu skanēšanai, ap ugunskuru sasēdot un dziedot, kad skan kokles, rimtas balsis un uguns sprakšķi, dzirksteles metot debesīs. Pieder dejas ap ugunskuru un kaimiņu apciemošana (savu ugunskuru gan neatstājot gluži vienu). Piederas siers un alus – un dažkārt visu nakti citu neko arī var neēst un nedzert.
Jāņu nakts nav iedomāja bez uguns, kuru iededz, saulei rietot, un ziedo – svēta – sieru un alu. Jāņu naktij piederas ugunsrata ripināšana no kalna un ugunsplostiņa peldināšana tuvākajā upē vai vismaz ezerā vai dīķī. Kā atgādinājums, ka Jāņu naktī visizteiktāk uguns un ūdens ir kopā. Jāņu naktī meitas un sievas dejo ap ugunskuru un puiši un vīri ap pūdeli – ap kārti, kuras galā iedegta uguns. Uguns – ūdens – gaiss – zeme – viss ir kopā – visa zeme, zāle zied – zied, plaukst, elpo, dzīvo, staro, mirdz... Un cilvēka sirds tai līdzi un cilvēka sirds, to pamanīdama, pati zied līdz. Zied. Un dzied.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru