svētdiena, 2022. gada 29. maijs

Tūves pēdās. Somijā. Helsinki. Ālandu salas. Nantali


Skaistais Grāmatnieku* kopienas ceļojums meklējot izteiksmīgākos un saistošākos mozaīkas gabaliņus ceļos, pa kuriem savulaik gājusi dzīvē, dabā, domās Latvijā viena no zināmākajām rakstniecēm un mazāk zināmā  māksliniece, zviedriski rakstījusī TŪVE JĀNSONE. Ceļojām kopā ar Somijā darbojošos tūrfirmu 9VĒJI (somiski 9TUULTA) un tās vadītāju Daci Vainio. Ne tikai kopā, bet Daces rūpīgi izplānotā, izlolotā braucienā - gan saturiski, gan citādi izcili sakārtotā ceļojumā. Šis bija viens no Daces un 9VĒJU radītajiem un rīkotajiem ceļojumiem no Latvijas uz Somiju. Bet 9Vēji ved arī ceļotājus no Somijas uz Latviju. Jau zinu, ka top jauni Ceļojumi Tūves pēdās. Un būs vēl - šai un citām kultūras un mākslas tēmām un ļaudīm veltīti. To no sirds vēlu! Ceļojot kopā ar tādiem ļaudīm kā Dace, pa īstam apjauš jēdziena "viesmīlība" dziļo jēgu un saturu.

Īsumā. Rīga - Tallina - Eckerö Line - Helsinki - Korpo - Solvillan - kuģītis Skiftet - Čõkara (Ālandu salas) - viesu māja Brudhäll - Källskär (Grāfa sala) - Čõkara - kuģītis Skiftet - Turku (caurskrienot) - Nantali - viesu māja Palo - Kailo sala (Mūminu sala) - Helsinki - Eckerö Line - Tallina - Rīga un mājās.


Pilnasinīgs daudzškautnains brauciens. Pat neaprakstāms. Katra diena tik savās krāsās un noskaņās. Neaptverami dažādās niansēs iekrāsota. Pat mirkļos, kad it kā bijām noskrējuši no Tūvesa pēdām, mēs nespējām zaudēt Tūves garu - Turku pie Pāvo Nurmī pieminekļa, piemēram. Tūves rakstītās un latviski Mudītes Treimanes tulkotās Tētis un jūra un Vasaras grāmata, - tās īpaši nāca prātā šai ceļojumā. Saulei spīdot vairāk kā tika cerēts un vējam pūšot, ko kārtīgi burotāji, kāda arī Dace ir, nemaz nesauc par vēju. Un arī jūra to nesauc par vēju, jo izskatās gluži rāma. Bet mums plīvo mati un prāti tai pūtienā.




Tūves īpašā dzīve un māksla. Viņai pašai bijis mazliet skumji, ka vairāk viņa zināma kā rakstniece, lai ar uzskata pati sevi pirmām kārtām par mākslinieci. No mākslinieku ģimenes nākusi. Kopš mazotnes mākslas, tēlniecības un iztēles pasaulē daudz laika pavadījusi - diezgan likumsakarīgi, ka arī pati izvēlējusies mākslas ceļu. Trollīši Mūmini, kas ienākuši viņas dzīvē... šķiet tiešām tā - trollīši paši Tūvei pieteikušies būt aprakstāmi. Viņai nekas cits neatlicis. Dažs varbūt nemaz nezin Tūvi Jansoni, jo Jansonu mums pašiem daudz, bet pietiek piesaukt trollīšus Mūminus, tā viss skaidrs. Droši vien tā ļoti pazīstamā uzvārda dēļ mums tīk Tūvi saukt vārdā - arī kā savējo. Un gan jau viņa no savas mākoņa maliņas mums vēlēja labu un tikai labu šai ceļā. Jo viss taču tā arī izvērsās. Brauciens kā pa diedziņu, - nu jā, - mums bija mūsu labais sadarbības partneris, kas jau daudzos ceļojumos vedis, 4Kbuss un Kaspars pats pie stūres. Un saule, pati saule, lai ar prognozes bij drūmas un lietainas, nekā nevarēja mūs pamest lietus mākoņos, bet spīdēja un sildīja. Un vēji, jā - tas jau minēts - vēju gandrīz nebija. Gandrīz. Bija tas 9.vējš, kas Daces tūrfirmas vārdā - Bezvējš. Gandrīz. Un tā kā lielais izpalīgs un iedvesmotājs braucienam bija un IR biedrība Latvijā JUMALA, kas taču somiem ir Dievs, tad skaidrs, ka citādi nemaz nevarēja būt. 



Garā Helsinku diena ar vairākām Tūves tēva, tēlnieka Viktora Jansona darinātām skulptūrām, kurām dažādos vecumos Tūve bijusi modele gan kā bērns, gan vēlākos gados. Tūves bērnības apkaime Helsinu Katajanokka. Nams un iela, kur paskrējušas Tūves bērnības dienas starp Rīgas cigoriņu un tēva iemīļoto tabakas smaržu. Ielas muzikants, kurš tādā vecumā, ka, iespējams, spēlējis tai tilta malā jau Tūves laikā. Stacijas pulkstenis, kurā gaismas atkal iedegšanos, iezīmējot II Pasaules kara beigas, helsinkieši svinējuši kā svētbrīdi. Un droši vien arī Tūve bijusi viņu vidū. Nesen uzbūvētā Helsinku Centrālā bibliotēka OODI - pārsteidzoša savā atvērtībā - grāmatas ir visur - un ļaudis tur pavada dienām ilgas stundas - lasīšanai paredzētās vietas ir gluži mājīgas un mīlīgas. Ir vietas, kur apavi tiek noauti un staigājam zeķītēs. Arī augšstāvā, kur izklāts jaunas mākslinieces Lauras Metz darināts paklājs, bet tam par iedvesmojumu kalpojuši Tūves Mūmini. Lai arī mums neizdevās saskatīt līdzību, tomēr par Mūminu un Tūves popularitāti šāds darbs bibliotēkas goda vietā, liecina neapšaubāmi. Tuvojas saulriets un Dace mūs ieved kapsētā, kur apglabāta Tūve un viņas vecāki - ar savdabīgu pieminekli - tā ir viņa pati: kopija tēva Viktora veidotajai skulptūrai "Hei vaan / vapaakyyti", kura atrodas Helsinku Esplanādē. Tas ir priecīgs bērniņš pieminekļa korē. Kā atgādinājums - nekas nav beidzies, viss turpinās! Galvenais - saglabāt prieku,  aizrautību, dzīves svinēšanas degsmi! 

Bet Helsinku diena noslēdzas un ceļojums turpinās. Cauri un pāri salām. Dažbrīd ar pārcēlāju palīdzību. Somi tos dēvē par "lossi", bet Dace saka - tie ir ceļa turpinājums vietās, kur vēl nav uzcelti tilti. Un jau gluži tumsiņā-krēsliņā nonākam viesmīlības apdvestajā jaukas ģimenītes uzturētajā "saules namiņā" Sulvillan. Mūs gaida vakarinas, tradicionālā somu sauna un salds miegs. No rīta dažas ceļotājas dodas rīta skrējienā, dažas aplūkot apkārtni un pamana, ka šeit arī pastkastītēm ir sava mājiņa un arī gružukastes nemētājas ielas malā tāpat - arī tām uzbūvēti omulīgi namiņi, kur paslēpties.


Bet mums nav daudz laika, jo zinām, ka piestātnē mūs gaida kuģis. Tas vedīs mūs tālāk - uz Ālandu salām, uz Kökar (latviski izrunā Čõkara). Jūras līcītī ieslēpies viesu nams Brudhäll. Tam sava saistība ar Latviju. Un te ļaujamies jaukām sarunām pie pusdienu galda, laiskai omulībai saules staros, kura šai dienā spīdēja vēl pārsteidzošāk silti un vakarā - sirsnīgām vakariņām pavadot laiku kopā ar diviem aizrautīgiem tautas muzikantiem - Gunnaru un Paulu. Garš un sirsnīgs vakars. Un mūsu vidū jau iegadījās tādas, kam tautas mūzika sirdī. Iespējām ir pašas padziedāt un paspēlēt un pat padejot. Abi čokarieši izrādījās arī milzīgi sava ciema patrioti, jo spēlēja vairākas melodijas, ko dēvēja tieši par čokariešu. Tradicionālā tautas vijoles spēle patiesi savaldzināja. Un ja tu vēl uzzini, ka pašas vijoles ir gluži senas un spēlētmāka apgūta ģimenēs paaudzēs. Muzikanti spēlēja arī HOSTVISA (Rudens dziesmu), kam vārdus sarakstījusi Tūve. Patiesi sirds līksmo un neatstāj vēlme ar šiem vīriem tikties vēl kādu reizi.


Kad dienas un datumi sāk sajukt, jo laimīgajiem ar stundu skaitīšanu klājas gluži raibi, ir pienācis jauns rīts. Jau pēc brokastīm mūs gaida vietējais "busiņš" - nē, nu ne jau busiņš, bet kuģītis. Šoreiz patiesi kuģītis, kura Kapteinis ir vēl viens cilvēks tūkstošveidis un tieši viņš mūs vedīs uz Källskär salu, ko vietējie čokarieši zin kā Grāfa salu. Pēc pusstundas brauciena pa "jūras bezceļiem" kuģīti pietauvo vienkārši pie akmens klints. Tas liekas neticami, bet patiesībā ir gluži ticami - Grāfa sala ir ne vienu vien brīnumu pilna. Te ir paša Kapteiņa saceltas "trollīšu  mājiņas", kas rāda mums ērtāko ceļu. Un pēkšņi skatam paveras gaidītais - Tūves un Tūlikes namiņš akmens muguras galā. Gluži pieticīga mājiņa, ko projektējis Tūlikes brālis, Somijā gluži labi zināms arhitekts Reimo Pietilā. Un tam tik pamati ir akmens biezumā un stiprībā, lai pieticīgo celtni salai pāri skrienošie vēji neaiznes. Tā ir gandrīz augstākā vieta salā, kur ilgus gadus abas mākslinieces pavadīja īsās un gaišās Ziemeļu vasaras. Zemāk, pašā piekrastē, puslidojumā pacēlies Hermejs. Un akmens klintī nezincik miljonu gadu garumā jūra izgrauzusi spraugu - gluži kā kannu vai vāzi. To tā arī dēvē - par Kannu. Salas vēl viens brīnums ir paša Grāfa māja. Ar Grāfu, kā viņu dēvē vietējie čokarieši jeb zviedru dižvīru Göran Åkerhielm (Jõrenu Okerhjelmu) Tūve bija iepazinusies Stokholmā, kādā šeņķī, kur slepus tika tirgots alkohols. Viņam iepatikusies Tūves dzīves filosofija un viņs piedāvājis Tūvei un Tūlikei būt viešņām viņa salā. Jõrana māja gan atšķirībā no Tūves namiņa, ir cieši paslēpta klints iedobumā. Un šķiet, ka te gan visi vēji pūš pāri to neskarot. Romantikas pārņemtais Jõrans, pamazām, lai ar tas nebij ne viegli, ne vienkāŗši, iegādājās salu īpašumā un te uzbūvēja namu, iestādīja Dienvidu dārzu - ar rozēm, rododendriem un koptiem zālieniem. Tagad gan dārza daudzveidība gājusi mazumā, tomēr tas tiek kopts un lolots no tā paša noslēpumainā Kapteiņa, kas tūkstošveidis. Dārzu kopj arī brīvprātīgie, - mākslinieku rezidences dalībnieki. Mums par godu tika atvērts arī pats Grāfa nams. Bet tajā - miniatūri mākslas darbi, grāmatplaukti, gleznas, arī Tūves glezna, ko pats Jūvei izlūdzies (šai reizē kopija, jo oriģināls kā īpaši nozīmīgs, pēc restaurācijas atdāvināts Kökar pašvaldībai un glabājas Ālandu galvaspilsētas, Marianhamnas, muzejā), ērti zviļņi kamīna priekšā, kas liecina par senām skaistām, mākslinieciskas bohēmas un vieglas romances pārņemtām dienām, par mītisku un mistisku noskaņu klātbūtni kādreiz. Un varbūt vēl tagad un turpmāk. Grāfa salas diena sliecas uz otru pusi. Kopīgas pusdienas ar Kapteini un vēl dažas īpašas atklāsmes...un atkal ceļš zem kājām un jūra zem Skiftet kuģīša ķīļa... un šoseja zem mūsu busiņa riteņiem. 



Un te sākas vēl pāris sānsoļi - izlecam aprunāties ar Pāvo Nurmi - tā viņš tur soļo pašā Turku ielas vidū. Un senais kuteris BORE, Somijas pēdējais jūras ceļojumiem izmantotais kuģis, kas nu jau sen vairs neiet jūras viļņos, bet kalpo par Konferenču un citu svarīgu notikumu mājvietu. Izgaismots lūkojas Turku debesīs un ceļotājos. Ar kuteri Bore savā kāzu ceļojumā devās Tūves brālis un atmiņās Tūve rakstījusi, ka esot krietni izšūpoti. Arī Turku, Un Nantalī jūt, redz un dzird, kā pavasaris virmo gaisā. Ir patiešām rāms un silts un priecīgu svētku skaņu pilns vakars. Ļaudis svin dzīvi. Kā katru vasaras vakaru, Nantalī promenādes svētku namos deg uguņi, skan tradicionāla somu vieglā mūzika un dažādu vecumu ļaudis sēž uz terasēm un telpās. Ir piektdienas vakars. Krastā pietauvotas jahtas un kuteri. Riet saule. Nu ir taču skaisti. Tornī pulkstens skaita mirkļus, kuru nav, un kuri tomēr mazliet ir. Atkal diena galā. Vai ... ir sākusies jau atkal jauna nakts. Un jauna diena. 



Saules pieliets rīts Nantalī pēc nakts viesu mājā, ko nodēvējām "pie pilsētas vecmāmiņas". Palo, kuras īpašnieks ir senlietu kolekcionārs un Mumintēta labākais draugs. Izrakstītas un tamborētas sedziņas, seni radioaparāti, bufetes skapji, koferi un pat rakstāmmašīnas... Bet mūs taču gaida Mūmini!!! Mūminu salā. Vēl skaista rīta pastaiga pa lēni mostošos Nantalī, vienu no sešām Somijas viduslaiku pilsētām. Pie tam, Naantali piestātnē 1993. gadā notika Mūminu parka atklāšanas ceremonija, kurā arī pati Tūve piedalījās. Mūminu parks jāredz. Kad pāri tiltam nonākam Kailo salā, jūtamies mazliet pārsteigti. Mēs zinām, ka Mūmini guļ, bet to, ka vārti slēgti???!!! Kas tad tas!!! Bet mēs tikām ar to galā...Mūuminu sala vēl klusa, vēl nečalo bērnu balsis. Bet pavisam drīz būs citādi - staigās Mūmini un mazā Mija, Murmulis un visas citas Tūves radītās būtnes. Un gan jau arī pati Tūve cauri komercijas mākoņiem to visu mazliet pakoriģēs. 



Nantali svētdienas tirgus pilns augiem - arī somi ir dārzumīļi, tas acīmredzams. Jau ceļojot pamanijām ar agroplēvi nosegtus kartupeļu laukus. Un kafejnīca mazliet atgādina Vīnes kafejnīcas ... lēnām jāatgriežas mājās. Lēnām jādodas ceļā.... Vēl tikai PALDIES! PALDIES! PALDIES!!! Dacei, Kasparam, līdzbiedrēm-ceļotājām Līgai, Inārai, Ingai, Renātei!!! Paliec sveika Nantalī, paliec sveika jaukā, viesmīlīgā, pārsteidzošu mirkļu pilnā somu zeme! Tiksimies atkal un citureiz! Un lasīsim Tūvi, meklēsim ieraudzīt viņas gleznas. 

Un tiksimies atkal un atkal jaunos ceļojumos!

Ceļojuma Tūves pēdās attēlu albums (ar aprakstiem)

P.S.: Nākamais 9TUULTA ceļojums uz Somiju Tūves pēdās notiks no 30.jūnija-3.jūlijam. Vairāk uzzini un piesakies patiesi pārsteidzošam braucienam šeit - https://www.9tuulta.fi/lv

* - Grāmatnieki ir neoficiāla literatūras, mākslas, grāmatniecības, kultūras interesentu un profesionālu (rakstnieku, redaktoru, literātu) apvienība. Viena no mūsu darbības jomām ārpus ikdienas darba ir apziņas un zināšanu paplašināšana ceļojumos - tuvākos un tālākos izziņas braucienos un gājienos iepazīstot kultūrvietas, muzejus, personības mākslā, literatūrā, citās kultūras jomās. Izzinot Latviju caur tās pagātnes personībām un mūsdienu kultūrvietu uzturētājiem. Ceļojums Tūves pēdās bija mūsu pirmais ārzemju izziņas brauciens un to iedvesmoja Tūves Jānsones literatūras popularitāte Latvijā, nesen LTV rādītā filma Tūve (Režisore: Zaida Berjrūta.par viņas jaunības gadu vienu posmu un personības veidošanās laiku pēckara laikā, un Mūminu tēlu rašanos)



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Pavasara sadziedāšanās RĀMAVĀ

  Tuvojoties Lielajai dienai arvien vairāk svarīgi iekustināt balss enerģiju. Atmodināt balsi, kas ziemā  bijusi iemigusi un rimtāka. Nu nāk...