Šai sakarā pārpublicēju savulaik portālā e-misterija publicēto 2008.gada sarunu ar Andri, tolaik Rīgā labi zināmajā spāņu kafejnīcā El Primero.
Ģitāra spēlē mani – tā latviešu izcelsmes flamenko mūziķis Andris Kārkliņš, ko daudzi gan Flamenko zinātāji pasaulē, gan arī Latvijā labāk pazīst ar vārdu Andres el Leton, ir sacījis vēl pirms vairākiem gadiem un tā viņš saka vēl joprojām.
Mēs ar Andri sastapāmies pateicoties mūsu Francijas latviešu un franču draugiem un nonācām vietā, kur viņš sastopams vēl joprojām. Viņš un flamenko. Un Andris spēlēja un stāstīja mums trijām.... vai tas maz ticami!!!
Pēc nedēļas satikāmies atkal lai runātu – par flamenko, par Spāniju, par ceļojumiem, par latviešiem un Latviju, par dzīvi, kas reizēm sāp.
Andris stāsta savu dzīvi un savu flamenko stāstu tāpat, kā spēlētu flamenko un man nebija viegli to uzlikt uz papīra tā, lai saruna nezaudētu to virpuļojošo, liesmaini plandošo sajūtu, kāda tās laikā veidojās, vijās un attīstījās.
... Es rakstu esejas - tagad par Latīņameriku angļu valodā un astoņas kladītes man ir ar tām esejām – pēc otrā garā brauciena pa Latīņameriku.
Kad es biju skolnieks, es nīdu esejas. Tagad es pats rakstu. Un man tagad ir kādas astoņas kladītes pilnas ar tām esejām. Es paņemu tēmu – man patīk nopietnas tēmas – uzlieku kādu „gurķīgu” nosaukumu un rakstu. Es bieži esmu bijis daudzviet Latīņamerikā, bet pēdējos 20 gadus nebiju izbraucis visu Dienvidu daļu – 11 valstis – no Meksikas līdz Buenosairesai. Es redzu, kā tā zeme mainās, es redzu, kas ar Latīņameriku ir noticis šo gadu laikā. Es biju gids – tur es ieguvu slavu un tad mani atkal tur aicināja, bet tad trīs cilvēki bija neapmierināti un mani atlaiž no darba, varbūt ir labi arī tā – es vienmēr saku – Dieviņš ir debesīs – viņš zina, ko es daru.
Kā Tu satikies ar ģitāru, ar mūziku, ar flamenko?
Vectēvs spēlēja ģitāru, onkulis spēlēja ģitāru ļoti labi, - es viņu neatceros pārāk daudz – man tad bija kādi trīs četri gadi, - tēvs spēlēja ģitāru, vecāmāte, brālis iesāka spēlēt, bet viņš pārtrauca un tad es pārņēmu. Es iesāku ar klasiku, bet tā mani garlaikoja, nošu lasīšana ir garlaicīga un man tas gāja lēni, toties dzirde man bija ļoti laba un to, ko es dzirdēju, es varēju viegli atkārtot. Kad es dzirdēju savu pirmo flamenko, es jau biju padsmitnieks, un pēc tam pārējā mūzika man izklausījās kā troksnis.
Tas bija tāds ģitārists Mariuss Federo - viņš bija dzimis 1923.gadā un kādā 1997. vai 1998.gadā nomira Ņujorkā. Arī viņš bija iesācis ar klasiku, tad aizgāja uz flamenko. Viņš bija ieprecējies čigānu ģimenē un viņa sieva bija čigāniete – es gandrīz viņa meitu apprecēju Limā, Peru – un tad viņš izšķīrās, apprecēja mierīgāku dejotāju, ne čigānieti, un dzīvoja Ņujorkā. Tas bija Franko laikā (Ģenerāļa Franko režīma laikā Spānijā), tur viņam bija savi iemīļotie skolnieki. Es arī tai laikā dzīvoju Ņujorkā, bet man vienmēr bija jāiet citur spēlēt, jo tur jau spēlēja Mariuss Federo, Monserano, Sabikas, un man bija pašam jāmeklē, kur spēlēt, jo viņi aizņēma visus vietējos lokālus un tas bija vairāk kā vajag, lai arī Ņujorka ir liela pilsēta. Jā, un es braucu spēlēt uz Čikāgu, uz Bostonu, vienreiz mēnesī uz Filadelfiju un spēlēju vai nu latviešiem vai universitātē.
Bet es redzēju citādāk savu nākotni. No aptuveni 1964.gada janvāra līdz 1970.gadam es dzīvoju galvenokārt Spānijā un mācījos pie kādiem astoņiem meistariem. Un atkal bija tas pats – tajos ciematos, kur viņi spēlēja, es samācījos pie viņiem un gāju spēlēt citur, jo tur, kur spēlēja viņi, man nebija, ko darīt – viņiem bija savi klausītāji. Man bija jābrauc prom - es braucu uz Parīzi un spēlēju salonos, privātās mājās, spēlēju beļģiem Briselē, Vācijā. Vasarās es spēlēju Spānijā, salās, pārsvarā Formeteo, rudenī braucu atpakaļ un visbiežāk uz Vāciju, Bavārijā cilvēkiem ļoti patīk flamenko, it īpaši ziemā. Es dzīvoju kādus 45 km no Austrijas robežas, Alpos, pie ezeriem, kur Trakais Ludvigs noslīka, bet nevar jau vēl zināt, vai noslīka, visādi runā, bet bavāriešiem patīk tāda mūzika, viņiem ziemas ir tādas, ka viņiem patīk flamenko.
Flamenko iet kopā ar ceļošanu...
Es vienmēr runāju atklātu valodu, man nav ko slēpt, es dzīvoju visu mūžu mākslas dzīvi.
Man ir bijuši ne pārāk daudz tādi gadi, kad es nespēlēju vispār – tad, kad man tēvs vairākus gadus smagi slimoja un mira ar vēzi, es viņu kopu. Es tai laikā strādāju māju remontdarbos un vēl cepu un vārīju un vedu tēvam uz slimnīcu katru otro dienu – es tad nevarēju spēlēt. Kad tēvs aizgāja mūžībā, es atgriezos Latvijā.
Es biju sapelnījis Kanādā būvniecībā naudu un par to algu es varēju nopirkt māju Latvijā, man ir māja Kaltenē – tas bija 1993.gadā un tā man paliks – tur es pamazām kūņojos iekšā. Par pēdējo naudu es vēl nopirku vienu graustu, es viņu izglābu, bet tagad es vēl nevaru to pabeigt
Man māsīca ir Dobelē, brālēns ir Ogrē, ļoti spilgts mākslinieks, mākslas skolotājs, gleznoja, muzicēja, dziedāja. No tēva man nāca poļu asinis, no mātes - latviešu.
Un karstās spāņu asinis no kurienes?
Iznāca ar meksikāņiem strādāt kopā, kad es biju jauns...
Kad es biju vidusskolā, tikai viena klase bija, kurā varēja mācīties spāņu valodu. Mēs trīs audzēkņi tur bijām. Kopumā bija trīs valodas, ko varēja mācīties – latīņu, vācu un spāņu. Es izvēlējos spāņu.
Vēlāk es studēju Granādas universitātē, es biju rakstījis dzejoļus un ieguvis tādu iespēju...
... Tad es flamenko jau biju pamācījies no dažiem ceļotājiem, kas tur klīda cauri, es pie viņiem gāju brīvā laikā mācīties un vēl man bija dažās agrīnās plates, kas bija 50-to gadu beigās iznākušas. Es klausījos un mēģināju saprast, kā viņi to dara. Bet tā nevar iemācīties flamenko. Ja man kāds saka, ka ir iemācījies pats, es viņam neticu – es tādu negribu dzirdēt. Flamenko ir ļoti smalka mūzika, aptuveni 600 gadu sena tradīcija.
Kas tajā ir smalks – tieši tehnika?
Tas ir ļoti plašs jēdziens – flamenko ir kādas 38-40 tēmas. Vispirms tā ir dziedāšana, tad pavadīšana un tad arī dejošana. Jāiemācās viss – spēlēt solo, pavadīt dziedātāju un dejotāju. Kārtīgs meistars var visu – dziedāt, spēlēt un pavadīt dejotājus. Tur neko nevajag izgudrot, motīvi ir ļoti seni un daži motīvi nāk pat no Indijas.
Flamenko ir ļoti daudz improvizācijas?
Nevajag to tik ļoti uzsvērt. Ir, bet tas nav galvenais. Varbūt 15% ir improvizācijas.
Ir tie 30-40 stiķi, kas jāiemācās un tad jāprot tos visus salikt kopā. Ir tradicionāls veids, kā iesākt un kā beigt Dejās arī – ir tradicionāls veids, kā pavadīt, bet var tā tradīcija arī mainīties...
Un kad ir dejotājs, kurs ir tas, kurš vada?
Tas ir tik ļoti mainījies pēdējos 35 gados. Ja es to gribētu izstāstīt, tas paņemtu visu interviju. Ir prāva atšķirība, kā es to darīju kādreiz un, kā tas notiek tagad. Katrs uzliek savu personību, savu zīmogu tai dejai. Bet nevar dejot tā, ka iziet ārā no flamenko. Nevar būt tā, ka es nevaru pateikt, ko tas cilvēks dejo. Svarīgs ir viss – ritms, toņkārtas, tradicionāls iesākums un tradicionāls nobeigums. Kad runā par improvizāciju, iedomājas džezu, bet flamenko var būt augstākais 15% improvizācijas. Tos 50 gadus, kopš es esmu ar flamenko, varbūt es esmu sastapis kādus, 4 vai 5 mūziķus, kas izcēlās arī improvizāciju, pārējie balstās uz zināmo.
Klasē, kad tu mācies, mācību stunda ir ne vairāk kā divas stundas ir grūti mācīties, jo viss notiek pēc atmiņas, pierakstītu nošu nav. Ir dažas, kas ir pierakstītas, bet es to nespēlēju, man tas ir garlaicīgi, es pamēģināju, bet ir garlaicīgi. Tā ir tik pareģojama, ka nav interesanti, bet čigānu skolā vienmēr ir pārsteigums. Ir ļoti grūti, ja nedzīvo uz vietas. Galvenokārt ir nevis mācīties tradicionāli, nevis viņus imitēt, bet klausīties, iet uz tiem festivāliem, kur spēlē labākie flamenko meistari un klausīties, ierakstīt un imitēt tās daļas, kas vislabāk patīk. Un tad paspēlēt viņiem, lai viņi tev apstiprina to, ko esi sapratis. Un tas ar nav viegli. Dienas beidzās kādos piecos no rīta un, kad viņi pēcpusdienā mostas, tad jāmēģina viņus noķert. Viņi tevi aizsūta – ej dabū cigaretes, ej atnes vēl to un to un, kad nāksi atpakaļ, tad es tevi pamācīšu. Nav neviena akadēmija, ne koledža vai mūzikas skola, kurā mācītu flamenko. Katram ir jāatrod savs Meistars un jāskatās, kā viņš ir iecienīts tautā, kā viņš tiek cienīts un mīlēts un daudzināts savos cilvēkos. Un daudzi no viņiem nemaz nespēj mācīt, bet tad tu vari apsēst viņa brālēnus, kurus viņš ir samācījis, kad viņi bija jauni un tad tu dabū to viņa skolu. Tas ir organiski un dabiski, ka tādā veidā tā viņa skola turpinās. Šodienas apstākļos, ja tev nav bagātu vecāku, tu to nevari atļauties. Jo viņi pelna jau ar to, ka viņi spēlē, priekš kam viņam vēl kādu mācīt. Mācības notiek dažkārt speciālos kursos, kurus atbalsta Kultūras ministrijas, maksā viņam, lai viņš tiem potenciālajiem ģitāristiem parāda knifus.
Flamenko nav tikai materiāls, vai tikai harisma, tas ir saturs, tā ir dzīve. Knifi ir bezskaitlīgi, man jau ir kādas 18 tehnikas zināmas, ko es lietoju. Daudz kas nāk klāt spēlējot – attīstās roka un nāk klāt jauni knifi, tad tevi nevar apstādināt, neviens. Bet nedrīkst būt tik dīvaini, ka neviens nesaprot.
Flamenko nevar spēlēt tā, ka cilvēki saka, tas nav flamenko, tas nav tas?
Jā. Bet tas atkal nav tik kategoriski. Atkārtojot dažas lietas aiziet modē. Tu nospēlē ko jaunu pirmo, ceturto reizi, cilvēki rauc degunus, bet, kad tu nospēlē to jau kādu četrdesmito reizi, tas var aiziet un palikt par stilu. Šeit Latvijā nevar iemācīties flamenko, ja nemācās pie manis. Es parādu iesākumu, tradicionālus stiķus, ja cilvēks tos var apgūt, pēc kādiem 4 vai 5 gadiem, es varu viņam teikt, ka viņš var doties uz Spāniju. Tur ir jāiet uz festivāliem, jādzīvo tajos, jāklausās.Bet tas nav vienkārši, jo nekas nav uzrakstīts, neko nevar izstāstīt. Tā ir baltvāciešu domāšana, kas var apgūt tikai uzrakstīto. Nekas nav uzrakstīts. Ir tradīcijas, pie kurām ir jāpierod, kuras jāpieņem. Daudziem to ir grūti saprast, arī es no sākuma gāju tam visam cauri un tikai pamazām es saprotu, kur ir robežas, cik daudz es drīkstu un ko jau vairs nē: kuri knifi sader ar žanru un kuri jāatmet.
Žanra sākums ir dziedāšanas tradīcijas. Dziedāšana bija pirmā, ģitāru pielika pirms kādiem 200 gadiem. Pirmais flamenko ģitārists bija Granādā, Gļinka [krievu komponists Mihails Gļinka, 1804.-1857.] no viņa kopēja Andalūzijas impresijas. Un ik pēc 10-15 gadiem viss atkal mainās. Kad es strādāju kā gids, tā kā man tas viss bija zināms, es varēju meklēt ierakstus un vienmēr zināt, kas tur notiek, es varēju visam sekot. Es zinu kas kā mainās, kas paliek modē un kas pazūd.
Tur jāzina, kur tu ej, kas tur spēlē. Kamēr es neesmu bijis mēnesi vai divus, viss atkal ir mainījies. Kad es vedu tūristus, man viss jāizpēta, man jāredz un jādzird, kas tur notiek. Es eju pa krogiem un runāju ar cilvēkiem, kamēr visi tūristi guļ un ja es no trijiem dabūju apliecinājumu par to, kur ir labs flamenko, tad es zinu, ka es viņus tur varu vest. Man visu izsaka uzvārdi, es zinu, ka jāvērtē saturs. Es viņus vedu uz labām vietām. Ne vienmēr labākais flamenko ir tur, kur tas bija labs tad, kad tur gāja Hemingvejs, tagad ir citas labas vietas. Grenāda ir slavena flamenko dejotāju zeme jau 400 gadus. Tur labs flamenko nav pārsteigums, tur pārsteigums ir tad, ja tu aizbrauc pēc gada un nekas nav mainījies, jo tie labākie ātri ir projām Madridē, kur māksliniekiem jāmaksā četrreiz vairāk. Uz Granādu var braukt, ja visi mākslinieki nav Madridē, bet Madride – tā ir vācu pilsēta. Es tur nevarētu dzīvot.
Un kur ir tā labākā vieta Tev?
Andalūzija. Tur ir labākie mūziķi, visvairāk festivālu un trakākais flamenko. Flamenko cilvēki nemēdz ilgi dzīvot – tā ir ļoti nevienāda un intensīva dzīve. Tā ir māksla. Es esmu tik daudzus jau pavadījis, viņu vairs nav.
Un tagad par ceļošanu – tu esi ceļojis tik daudz?
Ceļošana ir izglītības paplašināšana. Vienalga, ko tu esi iemācījies, tev ir jāpārbauda. Vēsture, ģeogrāfija, apvidi, tradīcijas, kultūra, māksla. Lielākā daļa, kas ir uzrakstīts, nesakrīt ar to, kas ir patiesībā. Tas, ko vienreiz ierauga, ne vienmēr ir taisnība: tas var būt bija tikai vienreiz un pēc tam vairs nekad. Dažreiz tūristu organizatori arī paši nezin, ko dara. Viņi izdomā, ka latviešiem patīk ūdenskritumi un grib braukt uz Atlasa kalniem, kur ir skaisti ūdenskritumi bildes redzēti. Un, kad es viņiem jautāju, kad ir brauciens, viņi saka augustā, septembrī – tur neder braukt tai laikā, - tad nav lietus. Ūdenskritumi ir sausi. Es te sēžu, man nav jāšķirsta grāmata. Uz Atlasa kalniem jābrauc pavasarī vai vēlā rudenī. Atlasa kalnos ir sniegs, tur nav putekļi, bet tā ir ceļotāja atbildība – saņemt informāciju pirms tu brauc, ne tad, kad tu aizbrauc. Latvieši baidās no karstuma. Vasarā neviens nebrauc uz Spāniju. Karsts. Bet tad ir vislabākie flamenko festivāli, tad viss notiek, tad var redzēt īstu flamenko. Kad viņi pārsvarā brauc uz Spāniju? Rudenī vai pavasarī un tad saka, ka dzird sliktu flamenko, bet tad nav sezona. Sezona un festivālu laiks ir jūlijā, kad tur ir 40°. Man patīk karstums. Un jārēķinās, ka viss mainās, katru gadu viss jāpārbauda no jauna.
Cilvēki kaut kur brauc, bet paši nezin, ko tur darīs. Ja kādas saka: „Es braukšu uz Malagu...”, es jautāju: „Ko tu tur darīsi?” – bet tur tagad nekā nav, kultūra tur ir izčibējusi, flamenko tur vairs nav. Tā vieta, kas bija ļoti slavena, tagad tur vairs nav. Labs flamenko tagad ir augšā Granadā. Tur jārēķinās ar lieliem tēriņiem, bet tur arī ir jāzina, kurā „alā”, kas notiek. Ik pa sezonai viss mainās. Flamenko „alas” pieder čigānu baroniem. No sezonas uz sezonu viss mainās. Bet ir tādi, kas paliek Grenādā, kas neaizdodas prom uz Madridi. Grenāda ir slavena no laika gala.
Kas radīja flamenko?
Es varu iedot plauktu ar grāmatām un tur nebūs atbilde, kas ir flamenko. To nevar izstāstīt, no kurienes tas nāk. Es dzīvoju tur gadiem, es visur biju ar viņiem kopā, bet es nevaru to pastāstīt. Vai tu vari pateikt, kas radīja latviešu folkloru? Ja tu labāk to zini, tad tu zini, kas ir senākais, kas ir no zviedriem, kas no poļiem, ... Flamenko ir daļas, kas nāk no Senindijas.
Flamenko ir dzīves veids. Kad tu dzirdi tā skaņas un tajā brīdī vis apstājas, tu esi gatavs piedalīties. Tas nav šovs. Tūristi grib redzēt šovu un tad izteikt savu vērtējumu, bet viņi nevar to redzēt, ja nepiedalās. Flamenko ir piedalīšanās. Visgarākais flamenko, kurā es esmu piedalījies, ir 11 diennaktis. Īsie festivāli ir vienu, divas dienas ilgi. Ir izrāde, no sešiem līdz desmitiem, tad viņi brauc uz vakariņām, aizver krogu, pasūta kasti vīna, divus brendiņus, anīsu, izvelk savas ģitāras un sākas cits flamenko. Viņi tagad ir atnākuši parādīt viens otram un savējiem, ko viņi spēj.
Kā ir ar flamenko mūzikas ierakstiem?
Tu nevari dabūt labu flamenko ierakstu studijā. Tev jāpaņem savi cilvēki, jāpaņem vīns un olīvas. Jāuzvārās, un tad var nospēlēt un labi ierakstīt. Es zinu 32 tēmas, es nevaru uzsildīties 25 minūtēs.
Flamenko nav tikai tehnika. Tā nav tikai pareizi nospēlēta frāze. Ja cilvēks var nospēlēt kaut ko to, ko mēs spēlējām 14 gadu vecumā, tas nav nopietni. No kosmiskās likumības, kas caur Indiju nāk, tur nekā nav. Šeit man saka daudz ko tādu, ko Spānijā neviens neatļāvās – cita kultūra.
Un kā Tu jūties Latvijā, latviešos?
Es atnācu ar lielu sirsnību piedalīties pie Latvijas atmošanās, bet es tagad viņu nesaprotu. Cilvēki nezin latviešu valodu, viņi ir nelaipni. Čikāgā vēl visi runā latviski.
Es nevaru rakstīt, spēlēt, braukt 130 km, stādīt dārzu... Es nevaru visu. Es rakstu angļu valodā, tā būs zināšana pasaulei, tad tiks visiem, arī latviešiem. Latviski mani nesaprot, Latvijā man saka – tā nav latviešu valoda, latviski tā neizsakās. Man ir oriģināla domāšana, man nav jākļūst par nacionālu domātāju. Kad es uzrakstu ko latviski, man saka, tas neder, mēs tagad to izlabosim latviski. Palasi Falliju, Eglīti, dekadentus.
Kāda ir man latviskā izglītība, - es esmu mācījies amerikāņu skolā, studējis amerikāņu augstskolā. Latvieši bija svētdienas skolās. Bet, kur ir latvieši, tur dzīve notiek. Mēs braucām uz dziesmu dienām, uz nometnēm. Latvieši vienmēr rosās un dara daudz ko interesantu. Mēs zinām, kur viņi visi ir, jo tur, kur bija latvieši aizvien kaut kas notika.
Amerikāņi ir garlaicīgi: brauc ar mocīšiem, dzer alu, spēlē bastketu, bet, kur ir latvieši, tur ir interesanti.
Klausoties Andra ģitāras spēli, tapa dzeja:
Andres El Leton. El Primero
Kur dzimst tava mūzika?
Tavos pirkstgalos, kad tie viegli
Vai viegli?
Pārskrien ģitāras stīgām?
Pārlido, pārvirpuļo, pārslīd... it kā nejauši... izbrīnā ...
... un Skaņas viena pēc otras pārvēršas Mūzikā – Dzīvībā.
Vai tava mūzika ir zvaigžņu spietos ūdenskrituma valgumā?
Vai uguns krāsā degošos viļņu vālos, kad jūra nāk krastā?
Vai gaisā pasviestās dzirkstelēs spilgtās un kvēlās?
Kā dzimst tava mūzika –
viegli un nemanāmi kā elpojot?
Ģitāras stīgu maigumā, Andalūzijas naktis ir dzīvas un siltas.
Tāls Flamenko – tāls mīlas stāsts.
Tepat līdzās virmojošs Dzīvības stāsts.
No skaņas uz skaņu, no vārda uz vārdu, no melodijas uz melodiju –
Tava mūzika ienāk manī, sirds kvēlumā atveras -
dzirksteļu spiets uzlido debesīs,
Ūdenskrituma zvaigznes aizskrien Daugavā.
Dzīvība notiek -
Un Mīlestība dzīvo Mūzikā.
GUNTA SAULE, 2008.gada vasarā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru