Vēl kamēr debesu jumā otrais Mēness pēc Rudenājiem aug un dilst, ilgst Veļu laiks. Vēl pieminami, atcerami senči, vēl dedzināmas sveces un ugunskuri kapsētās, Māras svētnīcās, ģimeņu, saimju un kopienu svētvietās. Vietumis jau veļus aicina un pamielo vēl līdz Ziemassvētkiem, bet izteiktākais Veļu laiks turpinās līdz Mārtiņiem, kad auglības, Jumja zīme satinas kamolītī, saslēpjas sēklās pazemē. Sala laiks. Arī par Mārtiņa mēnesi vai Mārtiņu laiku reizēm dēvēts.
Latvijas vēsturē iekritis tā, ka laiks ap Mārtiņiem un mazliet pēc tiem ir vēl stipri ar tautas vēsturi un mūsu gara spēku saistīts, valtsts dibināšana, Atbrīvošanas karš, 1.Pasaules kara cīņas - ar to saistīta gan mūsu tautas kopējā vēsture un arī mūsu dzimtu daudzu ļaužu katra paša vēsture, un, protams, mūsu nākamība, kas lielā mērā atkarīga no mums pašiem un arī, - tā gribas domāt, no mūsu senču spēka, ko savukārt iespaido mūsu apzināta šī spēka piesaukšana un daudzināšana. Tad nu Mārtiņu laiks mums ir arī ar savu jaunākās vēstures patriotisma stīgu un garu iekrāsots. Strēlnieku zvaigznāja atspīdēšanas laiks.
Kā tad vadam to gada tumšāko laiku? Ko tajā darām? Kā svētīam Mārtiņus? Varbūt. Sagaidām Mārtiņbērnus, skaļus, trokšņainus, mazliet pabaisus, mazliet šķietami nedraudzīgus un skarbus – rībinot bungas un taures pūšot. Kā dziesma dzied, - kumeļus dancinot. Redz, tas spēks un spars, kas kumeļā, nemaz neguļ. Tam nav ziemas miegs. Tas atrībina un mēteli vai/un zobenu kar vārtu staba galā, tam puiši un vīri kauj gaili, - melnu un cekulainu, vai sarkanām kājām un sievas – melnu vistu, ar visiem nadziņiem.... lai piesauktu gaismu, lai piedaudzinātu auglību un veselību.
Arī Sala laikā, Sala mēnesī turpinās rudens ražas godināšana un pateicība Pērkontēvam par vasaras graudumiņu, Mārtiņu, Katrīnu un Andreju godi. Jā, Mārtiņus vairāk godā vīri, Katrīnas – sievas, bet Andreji ir jaunu puišu un meitu svētki, kad šai sezonā pie vīriem un sievam netikušie var jau atkal sākt pēc nākamās līgavas vai līgavaiņa lūkot. Gan glītumu no vaiga, asprātību, mutīgumu, un gan jau arī čaklumu un kādu saimniekošanas prasmi vērtējot.
Izsenis Mārtiņu mēnesim ir sava daļa no skarbuma klāt - kad zeme un purvāji pārsalst, var viegli doties sirot uz tālākām sētām. Bet visādi citādi – tas ir rudens beigu un ziemas sākuma laiks. Ja Ūsiņos zirgus izdzen pieguļā un sākas ganu laiks, tad Mārtiņos tie atgriežas sētā. Ir beidzies ganu laiks. Vilkiem nu mutes Dievs atsien un tie var kļūt bīstami. Jābeidz zemes un lauku darbi un zeme jālaiž atpūtā līdz Ūsiņiem. Taču caur senās sētas dzīvi un darbiem, kas Dainās aprakstīti, nebūt nav jāsaprot tikai vienkāršas un ārējas, konkrētas darbības, bet caur tiem ir izzināma arī senā dabas, laika ritu un pasaules kārtība. Jo īpaši mūsu dienās, kad dabiskā saimniekošana lauku sētās vai nu mazinājusies vai, gluži, otrādi, ieguvusi citu elpu un plašumu. Senās zīmes var skatīt cieši dabā. Taču arī tā mainās. Bet visvairāk mūsdienu cilvēks viņas var iedudzīt līdzībās, tēlainos simbolos - pasaulē, kas mīt mūsu pašu dvēseles un domu, jūtu un sajūtu dzīlēs.
Tālu ziemeļos ap Mārtiņiem sākas polārā nakts. Vērojot Ziemeļu tautu saules lēkta un rieta kalendārus un iedomājoties, iztēlojoties ēnu, kādā nonāk Zemes Ziemeļu puslodes daļa, mēs varam rimti vērot, kā dienu no dienas tā ēna aug garāka un stiepjas tālāk, un tuvojas mums. Tas ir laiks, kas Ziemeļu pasaules kokā saistās ar tumšo pasauli, tumšo pazemes garu laiku. Vai tumsas pasaule mums bīstama, tas jāizsver katram pašam – tumsa un ziema ir jau gan pārlaicīgā, gan neapzināmās un neapzinātās, pār- un aiz- un arī iekšpasaules, slēptās pasaules simbols. Un ne tikai simbols, tas iekšējās pasaules laiks – tad mazāk dzīvojam ārpusē, vairāk iedziļināmies sevī. Atbildes uz svarīgajiem Liktens, Laimas, Dieva, Māras un Pērkona liktajiem dzīves izaicinājumiem, uz pašu izvēlētajiem uzdevumiem meklējam sevī. Saule aiztecējusi visdziļākās jūras tālākajā malā... tur, kur to vainadziņu var vien nojaust caur dziļiem jūras ūdeņiem peldošu. BEt Mēness vai Dieva dēli tiek saukti talkā, Saules dvēselīti sargāt un glābt. Un tā nu mēs to tumšo laiku vadām – ar ziemas garajām dziesmām arī, ar pasaules kārtību aprakstošajām pasakām, stāstiem un teiksmām, ar iekšējo gaismu, sevī un citos tumsas vālus un bailes kliedēdami.
Tumsa, tumsa, kas par tumsu;
Es par tumsu nebēdāju:
Bij' manam kumeļam
Zvaigžņu sega mugurā.
Mūsu tradīcijā ir daudz un dažādas prakses ne tikai auglību un veselību piesaukt, bet arī norādes uz to, kā varam savu iekšējo pasauli darināt, atklāt, rosināt un arī pasargāt. Arī šī pieminētā četrrinde un tās atvasinātie turpinājumi var būt skaidrojami uz šādu vērsumu.
Šogad sis laiks varbūt ir mazliet sarežģītāks kā citiem gadiem. Tas daudziem no mums varbūt vairāk atklāj gan mūsu dzīvības trauslumu, gan arī bailes, kas citādi slēpjas. Bet nu itin bieži apkārt redzam to, cik viegli ļaudis ir eksistenciālām trauksmēm iebiedējami. Mēs taču visi gribam dzīvot bagātu, raženu, veselīgu mūžu. Bet nu nāk kāds un stāsta mums, ka tā var arī nebūt. Bet ko tad saka dainas -
Tumsā savas kājas āvu,
Tumsā jūdzu kumeliņu,
Dieviņš manim biedram nāca,
Mēnestiņis gaišumam.
Te nu ir skaidra norāde, kur mēs varam smelt spēku un gaismu - gudrību, zināšanu dzīves tumšos brīžos.
Tāpēc - la mums izdodas! Lai Mārtiņos degtā uguntiņa jo gaiši spīd un mums ceļu rāda tumšajā naksniņā. Un lai arī citas dziesmas un dainas palīdz! Lai katram šai laikā izdodas savu vieduma un stipruma dziesmu atrast, saklausīt, pašam sev un citiem dot!
Nebijos biedējams,
Ne ceļā traucējams;
Zinaj' savu drošu sirdi
Kā aso zobentiņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru