Veļu laiks. Zemlikas

Balta sēd Veļu māte

Baltābola kalniņā

Pilnas rokas baltu puķu,

Klēpī balta villainīte.

Šī Lielvārdē pierakstītā Daina ir viena no skaistākajām, kas varētu attiekties uz Veļu laiku. Protams, ne tikai, jo Veļu māte tur, baltābola kalniņā ar baltām puķēm rokā un villainītēm klēpi sēd vienmēr. Tāda viņa ir sagaidījusi mūsu priekštečus gadu tūkstošiem sen, tāda viņa sagaida mūsu tuviniekus, kad tie savas zemes dzīves gaitas beidz. Tāda viņa sagaidīs arī mūs, kad mūsu laiks viņu satikt būs pienācis Vai tie, kuri viņu tik skaistā dainā ierakstījuši, viņu tiešām būtu redzējuši? Vai tā ir tik vien kā tēlaina līdzība. Šeit, četrās īsās rindiņās, ir tik daudz simbolu. Tā gan ir, gan varbūt arī nav reāla vieta - baltābola kalniņš - senā kapsēta, kapu kalniņš, ābeļu dārzs - tas pats, kas dvēseļu dārzs.

Veļu māte ir tā pati Māra, kāda daļa no Māras. Vai kādi īpaši, Māras pārzināti darbi ir tie, kas Veļu mātes ziņā. Nosacītās nāves, neesības un pārlaicības krāsa mums ir baltā. Mūsu tradīcijā ar To sauli saistīta ir gaisma. Mēs zinām, ka Māra ir vieliskās, izpaudušās pasaules, Dabas pārvaldītāja. Taču Māra pārzin arī robežsituācijas. Dvēseles iemiesošanos un ienākšanu pasaulē un, kad zemes dzīve augumam beigusies, arī viņas atdalīšanos no vieliskā auguma un došanos Dievā. Tas izskan tik skaisti, ka Saule vakarā aiziet Dievā un cilvēks pēc nāves arī aiziet Dievā. Mūsdienās mēs bieži sakām – iet pie Dieva, bet senākā vārdformula ir aiziet Dievā. 

Šobrīd, kad klāt Veļu mēnesis, Zemliku laiks, Dievaines, mums visa daba palīdz šādām pārdomām un apcerīgumma rasties. Dabā šīs ir gada tumšākais laiks – dienas jau sarukušas gluži īsas, sniega vēl nav – vakari ir melni un gari, pār pļavām un laukiem klājas vēsi miglas vāli. Jā, šī ir gluži cita, arī īpaša migla – tā nav skurbā Ūsiņu laika migla vai siltā un pienainā vasaras migla. Zemlikas ir laiks gluži kam citam. Mēs jūtamies pilnīgi citādi kā pavasarī un vasarā. 

„Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.”- tā par Veļu laiku savulaik, rakstījis kristiešu mācītājs Pauls Einhorns [P.Einhorns. 1649. - LTT], kā nu viņš to redzējis un sapratis. Bet kā tad ir mūsdienās, ko, Veļu laiku svētot, jūtam mēs, 21.gadsimta cilvēki? Kas mainījies attieksmē, pieredzē, redzējumā. 

Mūsu ikkatra un tautas kopējā, dziļākajā, ģenētiskajā, ārēji ne vienmēr apzinātajā atmiņā, mūsu iekšējā, no pašiem bieži slēptajā pasaulē dziļi glabājas senā pieredze, sapratne par Veļu laika svētīšanas nozīmību. Mūsu iekšējā pasaule „ilgojas” pēc šīs Tradīcijas arī tad, ja to nepazīst. Neatkarīgi no tā, kādu garīgo ceļu esam savās dzīvēs izvēlējušies iet, mēs rudens vakaros, un ne tikai tad, bieži domās esam ar saviem tuvajiem, mēs iededzam sveces kapiņos vai mājās, viņus pieminēdami un atcerēdamies. 

Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku, tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus pieminēdami. Trešdienās un piektdienās vecīšus pamieloja ar ēdieniem un dzērieniem. Jau agri no rīta saimnieks iejūdzis zirgu un aizbraucis uz kapsētu. Saimniece pa laiku piekrāvusi lielu galdu ar dažādiem ēdieniem un alu, aizdzinusi visus mājas ļaudis pie darba, viena pati istabā palikdama un vecīšus gaidīdama. Saimnieks, pie kapsētas piebraucis, saucis: "Ai, gariņi labie, ai mīļie veliņi, nākat, kāpat vāģos iekšā! Brauksim mājā pamieloties, kur pīrāgus, raušus izcepusi." Pēc šiem vārdiem no kapsētas uz vāģiem vēlušies lieli viesuļa kamoli. Kad vairs viesuļi nenākuši, tad saimnieks braucis uz māju. Piebraukušam pie istabas durvīm, saimniece nākusi pretī, durvis līdz kājai valā atstādama, un sacījusi: "Labdien, labdien, mīļie vecīši, mīļās, labās dvēselītes! Nāciet iekšā, ēdiet, dzeriet, ko paši svētījuši!" Viesuļa kamoli vēlušies tagad istabā mieloties. Pēc kāda stundas laika saimniece tos sākusi raidīt uz māju: "Eita, eita mājā pie Veļu mātes un nāciet citā reizā gausināt, kas mums ir!" Vecīši tad devušies pa durvīm ārā un sēdušies atkal vāģos iekšā. Saimnieks nu vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Ja veļi bijuši labi pabaroti, tad varējuši tos aizvest ar vienu zirgu; ja slikti bijuši ēdināti, tad ne ar seši zirgi nevarējuši pavest. Pie kapsētas piebraucis, saimnieks saucis: "Velīši gariņi, gulēt mājā, gulēt mājā, ne aizkrāsnē!" Tad veļi devušies kapsētā iekšā. [Etn. 1891, I, 60. R. Bērziņš, Nītaure. 

Kā var lasīt daudzos ticējumos, Dievaines sākas uzreiz pēc Rudens Saulstāvjiem vai pēc 9 dienu ilgušā Rudenāju cikla, tātad, pēc Mikiķeļiem. Šai laikā viesos sērst tiek aicināti senču Veļi – mūsu mirušo tuvinieku un gara radinieku vēlmju augumi. Kamēr esam dzīvi, šai saulē dzīvojoši, mūsu veļi ir kopā ar mums – pēc mūsu senču un arī daudzu mūsdienu ļaužu pārliecības, zināšanas un ticības mums katram ir savs velis. Mirstot dvēsele aiziet pie Dieviņa, Velis kādu laiku vēl dzīvo starppasaulēs – līdz pamazām izšķīst. Tas mums bieži „parādās” kā neredzams „palīgs”, tik iekšēji apjaušams vai atskāršams atbalsts vai padoms ikdienas darbos un dzīves sarežģītos brīžos. Šīsaule un Viņsaule ir šķirtas. Šaisaulē mēs Viņusauli neredzam. Ar neredzamu plīvuru tās ir it kā atdalītas viena no otras, bet patiesībā jau viss ir tepat blakus – tās ir pasaules, kas ir viena otrā. Veļu laikā un visā tumšajā laikā šie plīvuri kļūst caurspīdīgāki un saskarsme starp šīm pasaulēm ir vieglāk iespējama. „Durvtiņas uz Tosauli” ir vieglāk atveramas. Svarīgi gan apzināties, ka, ja esam pratušies tās atvērt, mums jāapzinās sava atbildība tās arī aizvērt, lai Veļi, Zemes mātes bērni nemaldās nelaikā šai Saulē. Dažādos Latvijas novados senču gari dēvēti dažādos vārdos: vecīši, gariņi, iļģi, urguči, paurīši... arī kauķi. Interesanti, ka lietuviešu valodā kaukas nozīmē maska. Viņi saglabājuši tās seno nosaukumu, ne tikai saturu. Pie mums, Latvijā mājas gariņus, kas varbūt tie paši veļi vien ir, vietām dēvē kauķiem vai līdzīgos vārdos.

To laiku no Miķēļa līdz Mārtiņam, kad garus mielo, sauc Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, Limbažos par paurīšu laiku. Šis garu laiks iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku. [A. Bīlenšteina rokraksts, 1862.g.] 

Pa veļu laiku uzdeva mīklas, teica pasakas, ceturtdienas vakaru (piektvakaru) nevērpa, lai aug labi lini un aitām laba vilna. Skalu neļāva no abiem galiem dedzināt, vakarā bez saules nevēlēja spoles notīt. Puišiem neļāva ne auklas, ne valgus, ne grožas vīt, jo tad auklas graužot kājas un grožas trūkstot, neesot stipras. [Sal. Piektsvakars, J.Bēdulis, Rundāle.] 

Dievaines beidzas Mārtiņos. Tad atsākas skaļums, trokšņošana, ieģērbšanās citādās maskās (maskās, vai latviski sakot, viepļos, iet jau Veļu laikā, bet tās vēl ir salīdzinoši klusas – vecīšu, „viedo” maskās tērpušies ļaudis). Taču dažviet pierakstītos ticējums pausts, ka Veļu laiks ir vēl gandrīz līdz pat Ziemassvētkiem. Maskas ir kā zīmes, simboli, iekšēji stāsti par noslēpto, TO pasauli. Masku tēli, pat tad, ja tie ir ārišķīgi un „it kā” reāli tēli, ir saistīti ar Tumšo (ne ļaunuma nozīmē), neredzamo, To pasauli, Veļu pasauli. Mums svarīgi saprast arīdzan to, ka bieži vien par mošķiem dēvētās būtnes nebūt nav ļaunas. Pasaule ir dažādu būtņu apdzīvota. Cik daudz dažādības ir sastopams dzīvnieku pasaulē, cik dažādi raksturā un izskatā esam mēs ļaudis, cik liela daudzveidība valda augu pasaulē, tikpat milzīga dažādība valda arī Tajā, Neredzamajā pasaulē. Tas, ko mēs gribam dēvēt par ļaundari, nelabo vai mošķi, būtībā nav vienmēr ļaundaris – dabas gari dzīvo savu, no mums atšķirīgu dzīvi. Tā nosacītā mošķība rodas no tā, ka viņi „it kā” dara mums pāri, mums traucē ar to „savu dzīvi,” Es negribētu gaiņāt mošķus, es gribētu dzīvot tā, lai mēs varētu rātni sadzīvot katrs savā telpā un viens otru lieki netramdītu. 

Veļu laikā dzied Veļu aicināšanas un daudzināšanas Dainas, bet ne tikai. Arī daudzas dzīves jēgas, Dieva pasauli aprakstošas. Jo Dieva dziesmas jau var dziedāt vienmēr. Lai arī tieši Veļu laika melodijas nav atrodamas, šim nolūkam izmanto bedību dziesmu melodijas. Vismaz mūsdienās zināmā mērā Veļu laiks ir bedību dziesmu mācīšanās laiks, un tad kad pienāk nepieciešamība, tās var pasmelties no dziesmu pūra, kas katram sakrājies. Arī garās jautājumu-atbilžu un mīklu dziesmas tiek dziedātas Veļu laikā. Vēl kāds īpašs Dainu tēls, kas tiek apdziedāts Veļu laikā, ir pele: šai reizē gan ne zināmajās šūpuļdziesmās, bet citādi - bedību dziesmās. Pelei kā dažādu pasauļu savienotājai vai sakarniecei ir nozīmīga loma. Miegu jau reizumis dēvē par “mazo nāvi” un miegā cilvēka dvēsele atrodas īpašā stāvoklī un varbūt pat īpašā vietā. Un arī maģiskajās, jau pieminētajās mīklu dziesmās bez peles tēla neiztiek. Itin bieži tieši Ziemassvētkos dzied par Saules vešanu no Veļiem šai zemē. Tas ieslēdzās vēstījumā par tumšo laiku, par Saules un mirušo aiziešanu Dievā vakarā. 

Kas tad psiholoģiski ir gada tumšā laika puse – no rudens vienādībām līdz Lielajai dienai - iekšējais laiks, apceres un pārdomu laiks vairāk kā ārējās darbošanās laiks – kā tādu to arī uztversim, dzīvosim un piepildīsim. Kā gaišu un apskaidrotu, kad vairāk varam gūt atbildes uz dzīvē nozīmīgiem jautājumiem un atskārsmes par pārlaicīgām lietām.