Sulu mēnesis izdilst

Sākusies sulu mēneša trešā savaite. Dilstošais laiks. 

Daba šais dienās mostas un krāsojas un Mīļmāra ievij dzīparus - drīz dīgstošas zāles zaļus, drīz sniega un krusas vērpetēs baltus, drīz saules ilgojušos plaukstošu puķu ziedu krāsainus – zilus, zeltainus un rožsārtus... 

Kaķi un putni meklē siltāku aizvējaini, pažobeli vai siltu midziņu un mazie stādi tiek loloti istabā. 

Sulu mēnesis reizumis jau ticis dēvēts par jokdari – par spēlmani, kurš rotaļājas brīžiem ar lietiem, saules un mākoņu gaisiem, brīžiem ar saltu vējainu spīvumu un tad pēkšņi glāsmainiem saulstariem. To viņš mums arī šai pavasarī atgādina. Un uzvedas kā mazs, no ziemas miega atmodies, velnēns. 

Mēness dilstošais laiks, trešā savaite jau izsenis tiek uzskatīta par laiku, kad deltēt kaites un lieko, svešo, nevajadzīgo, nolietoto. Kad atraisīties no svešām maskām un nevajadzīgiem tīklojumiem, kuri ik pa brīdim pat nemanot un pašiem negribot pārņem mūs un grib satīt un ieslēpt savos pinekļos. Šis ir Laiks, kad ravēt sērgas un dilināt svešo, mums kaitējošo spēku. Kad tīrīt skapjus un šķūnīšus. Kad vieglāk izmest lietas, ko citkārt simtreiz pārsveram un vienmēr liekas – nu, šīs tak vēl var noderēt... 

Man patīk laiku skaitīt Mēness mēnešos – tas šķiet daudz dabiskāk un atbilstošāk - norisēm dabā, kosmosā un pašos atbilstošāk. Līdzsvarotāk un dzīvāk. 

Mēness riti, Mēness dienas, - ir dažādas mācības un ievirzes, kas māca viņu saprast, uztvert un ar viņu sadzīvot. Mēness esība un ritums debesu jumā, Mēness saskaņošanās ar Sauli un Rieta vai Rīta zvaigzni šķiet tik pašsaprotama... Arī viņa ritējums debesu jumā ir vērošanās vērts – viņa lēkts un riets. Un loks, kādu viņš izmet pāri un apkārt zemei ritēdams un saules gaismā spulgodams – Saulītei pakaļ dzīdamies kamēr jauns un mukdams, kad jau dilstošā pusē ... 

Mēness riti, Ēnas riti. Iekšpasaules, neredzamās gaismas riti. Atgaismas un attīrīšanās riti.

Mēnesits agri lēca,

Saules meitu gribedams;

Lec, Saulite, pati agri,

Nedod meitu Mēnešam. 

Dilstošā laikā Mēnesis jau Saules mūk – lec agri pirms Saules. Un kādu laiku tad arī ir vēl redzams – jo rīts, jo plānāks sirpītis, jo rīts, jo Saule tuvāk. Tā tas iet līdz brīdim, kad Saule viņu būs panākusi, Vecais Mēnesis ir “nogalēts”. To vairs neredz. Dzimst jauns, ko nu jau pēc pāris-trim tumšajām Mēness dienām ieraudzīsim vakaros, kādu brīdi pēc Saules rieta, kad nu jau viņš Saulītes dzenas. Tā notiek pasaules un laika kārtība. Tā viņa ir ieraugāma debesīs. Un augot Mēnesim arī mēs varēsim savas labās lietas audzēt gan savās dobēs, dārzos un tīrumos, gan arī paši sevī.

Dilstošā Sulu mēneša gaismas atspīdumu straume

2020/04/14