Tas nu ir noticis. Pirmā Stāstu un stāstnieku diena Doles salā ir uzradīta. Stāstu diena rīkotājas Anitas Krūmiņas-Štikānes aicināti, sapulcējušies stāstnieki, daudzi vietējie dolessalēnieši ar visām ģimenēm, daži ķekavieši ar riteņiem, un vēl arī Anitas draugi un stāstīšanas domubiedri no citurienes. Tiem, kuri nezin - Anita ir sirsnīgs, atvērts cilvēks, stāstniece ar bagātu dzīves pieredzi, stāstu, notikumu un salinieku zinātāja, aktrise un aizrautīga kultūras darba veicēja. Priekš pirmā Stāstu sarīkojuma Doles salā atsaucība tiešām pilnīga. Un visi un katrs jutās labi, omulīgi, īstajā vietā un laikā nonākuši.
Stāstu pasākumu ieskandināt – iekoklēt bija prieks un iedvesmojums man. Un tad jau Anita sapazīstināja visus ar brīnumaino ideju – sasaukt dolēniešus un viņu draugus, un visiem kopā veidot vienu jauku stāstu dienu vai pēcpusdienu, kas, kā mēs vēlāk pārliecināsimies, izstiepās jau krietnā vakarā, - sanākušie kopā jutās tik labi, ka nekādi negribēja šķirties.
Anitas stāsti plūda kā no kāda nebeidzama avota, kur katrs viens stāsts ritina sev līdzi nākamo. Spēj tik iegaumēt un atcerēties. Te bija visvairāk seno laiku stāstu – spoku jeb špoģu, un dīvainu notikumu stāstu – un visi par Doles salu vai tās tuvāko apkārtni. Savā pasaulē aizrāva stāsti par neparasto dēkaini Bolēnu Velnu, kas tomēr nav bijis nekāds īsts velns, bet cilvēks ar visnotaļ traku piegājienu dzīvei – nācis no enkurnieku Kalniņu dzimtas, kura dzīvoja Daugavas krastā pie Bulēnu krāces. Enkurnieki bija tādi ālaudis, kas prata kuģotājus izvest cauri krācēm bez nevienas skrambiņas – tik labi viņi zināja un saprata krāces. Un neizpalika stāsti par Limbenes ieleju un tajā mītošajiem spokiem. To gan vairs nevar pārbaudīt, jo mītiem apdvestā ieleja bijusi taad appludinātajā daļā. Bet spokojies ir arī gluži nesen un pašā Doles pils pagalmā.
Savukārt stāstnieku stāstnieks Guntis Pakalns, Latvijas Folkloras krātuves pētnieks, pastāstīja par to, kā stāstnieku kustība Latvijā sākusies un kā tā turpinās un paplašinās. Stāstniecības interesentu loks arvien paplašinās, tie top arvien vairāk un arvien prasmīgāki stāstnieki, spodrinādami savas stāstīšanas iemaņas visdažādākajos semināros, praktiskās mācībās un stāstu festivālos visā Latvijā.
Īpašais brīnums, kā Anita viņu pieteica, - skolotāja, aktrise, ceļotāja un arī stāstniece Jana Kolbina dalījās stāstos par satikšanos, par to, kā ļauties dēkām un izaicinājumiem, kā sadzīvot un sarast ar pazaudējumiem. Man bija tā laime sakoklēt kopā ar Janas lasīto dzeju. Un arī ļauties jaunai pieredzei un jaunam izaicinājumam, kas tik sirsnīgā vidē, kāda bija te, jauku ļaužu pulkā Daugavas maliņā vai vidiņā, Dolessalā, notika viegli un maigi.
Man pašai bija prieks dalīties mirkļu atmiņās par attiecībām ar Dolessalu kā ķekavietei. Un kopā ar rāmupietēm Aiju un Beatrisi iedziedāt pa kādai jaukai un RĀMUPĒ mīļai dziesmai – par Sauli un par kalniem, kas te, arī šajā Daugavas pusē, tiešām ir gana un ar stāstiem.
Tad jau var teikt, ka stāstu maisam gals bija vaļā. Iesiluši stāstīšanā bija arī paši dolēnieši. Stāsti sekoja viens otram – gan no vietējiem ļaudīm un viņu bērnības un ne tikai bērnības atmiņām, gan arī ar saviem stāstiem iespraucoties citiem zinātājiem. Īpašu pārsteigumu visiem sagādāja stāstnieku aprindās jau labi zināmais dēkainis un labais stāstnieks un bitenieks, baldonietis Normans Graustiņš – upju un salu stāstiem te jau piesaistījās stāsti no jūras ceļojumiem un tālāku salu apciemojumiem – Baltijas jūras līča izbraukuma stāsti un Roņu salas stāsti. Un ne tikai tie. Normana daudzkrāsainais stāstījums izraisīja teju stāstnieku dueli, ko aši pieņēma Guntis Pakalns – anekdotes un “stāsti no dzīves”, par kuriem nevar būt drošs, vai tie tiešām notikuši, bira kā no pārpilnības raga.
Stāsti bez mielošanās nekādi nebūtu tik krāsaini – tie tika papildināti ar žāvētu zivju un tradicionālās makšķernieku zupas “uhas” baudīšanu. Un cienāšanās visas dienas garumā ar gardajām Doles pļavās un mežos koptajām tējām no sirsnīgās dolēnietes Agnese Bērziņas ģimenes rūpala ar tādu pat nosaukumu Doles tējas. Tagad zinu un cieši iesaku – neejiet garām Doles tējām, ja tādas kur maniet lauku labumu tirdziņos vai citur piedāvājumā. Tās ir patiesi gardas un smaržīgas. Un Agneses mazā meitiņa, "stāstu meteorīta" Normana iedvesmota, nepārspējamā izteiksmē izstāstīja stāstu par līdaku, kas varbūt bija, bet varbūt arī nebija līdaka.
Jauki, ka it visās norisēs talkā nāca Anitas ģimene – gan Stāstu dienas plakāta noformēšanā, telpas iekārtošanā, zivju žāvēšanā un zivju zupas vārīšanā. Un pat mīlīgais taksis Kurmis bija klātesošs un ik pa brīdim pievērsa uzmanību kādam no stāstniekiem vai klausītājiem un ļāva pievērst uzmanību sev.
Stāstīšana lielākos un mazākos pulciņos turpinājās vēl tumsā, pie ugunskura atskanēja pa dažai Daugavmalai raksturīgai dziesmai. Un tad jau stāstnieki un klausītāji, un žirgtie bērnu pulciņi pamazām atsveicinājās un devās uz māju pusi. Ar sirsnīgu apņemšanos – tikties atkal. Citā stāstu un notikumu reizē. Doles salā. Pašā Daugavas vidū.
Sirsnīga pateicība Salaspils novada domei par Stāstu dienas atbalstīšanu.
Attēlu straume - šeit
Pārējie attēli sekos.
Gunta Saule,
Stāstu un stāstnieku dienas pie Daugavas dalībniece, klausītāja, stāstītāja, atbalstītāja,
Katlakalna Folkloras kopas RĀMUPE dalībniece
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru