Par Veļu laiku

Klāt rēnais un miglājais rudens laiks, kad vasara arvien ciešāk ieiet ziemā. Kad mainās un pazūd krāsas. Kad lapas un augi sačokurojas un ieritinās ziemas miegā un mierā.  Kad arvien mazāk ir dabiskās dienas gaismas. Kad saules dienas ceļš debesīs veido arvien garākas ēnas. Kad daba izgaismojas arvien īpašāk un Zelta laiks pāriet sudrabā. Un Mēness ceļš izliecas arvien augstāk debesu jumā:

Kur vasaru Saule tek,

Tur tek ziemu Mēnestiņš.

Veļu, iļģu, urguču ... laiks iet pār zemi. Mēs sakopjam savu tuvo kapu kalniņus uz ziemu. Dedzam sveces tur, kur vasarā dēstījām puķes. 

Tā Veļu māte, kas balta baltābola kalniņā sēd

Miglas vai smilšu kurpēm kājās.

Pelēkbaltos miglas autos tinusies 

Ar acu skatu kā Daugavsdzīles

Veļu laiks svētams, iezīmējams, ierakstāms mūspašu dzīvju rakstos, mūsu dzimtu rakstos. Tas var būt tik dažāds. Bet piedzīvojams. Ar dziļām, iekšējām sarunām pašam ar sevi, ar senču balsīm pašos. Ar sirsnīgiem atmiņu vakariem ģimenes un draugu lokā pieminot Taisaulē gājušos.

Arvien biežāk tiek klāti Veļu mielastu galdi. Ģimenes, draugu un domubiedru vidū piesaukti un daudzināti senču darbi un dzīvēs paveiktais. Ar pateicības un mīlestības domām. Un ar īpašām jūtām sagaidīts viņu atbalsts un padoms dzīvei tālāk ritot. 

Tradīcijā Veļu laikā dziedamo dziesmu tieši saglabājies maz. Mūsdienās mēs bieži šai laikā dziedam bedību dziesmas. Bet iederīgas arī saules aiziešanas, vakara un dzīves pārlaicību un aizlaicību raksturīgās. 

Lai tālo zvaigžņu un Aizpasauļu atminējumi, pieminējumi ir dzīvi!

Lai iejušanās pārlaiku esībā stiprina.

Par laiku ārpus iemiesošanās laika.

Mielot nozīmē mīļot