Tai saulanā un siltajā septembra nedēļas nogalē, kad mūsu zemīti piemeklēja tāds siltums, kāds šogad tik retu dienu bija vasaras mēnešos sastopams, devāmies Vidzemes līvu ceļus apceļot un viņu vērtsvietas lūkot.
Ar pirmo pieturu Paldažos, kur mūs tik laipni uzņēma Zemnieku saimniecības PALDAŽI saimnieks Andrejs Kovaļovs - bitenieks, aitkopis, diplomāts, fotogrāfs, viesmīlis (kā gan citādi lai nodēvē cilvēku, kurš savu viesus tik mīļi un dāsni uzņem). Saņēmām daudz stāstu par Paldažu ieleju un tuvāko un tālāko apkaimi senākos, vissenākos un ne tik senos laikos. Tikām mežu un tā senumu baudīt vesti uz senkapu vietu. Tās nosaukums Buļlumuižas bronzas un senākā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauks - https://enciklopedija.lv/skirklis/186138-Bu%C4%BC%C4%BCumui%C5%BEas-senkapi . Uzzinājām daudz par Paldažu sensētas un apkaimes pagātni. Priecājāmies par tās saimnieku mūsdienu čaklumu un veikumu, baudīdami brangu jēra zupu.
Paldažu un senkapu apciemojuma videostāstu gabaliņi skatāmi šeit - https://youtube.com/playlist?list=PLBOcK0G2F6txrNmgudeCnzCYZE5K_FTPE&si=rMwklQ-UwNZRzEfo
Mūsu tālākais ceļš veda uz senu, lībiešu apdzīvotu vietu un mazliet nesenāk pazīstamu kā Hanzas pilsētu. Uz Limbažiem, kas lepojas ar senu vēsturiskās pilsētas apbūvi - viduslaiku pils drupas ar skatu torni, muzeja ēka ar plašu ekspozīciju un izstādēm, ugunsdzēsēju biedrības nams ar torni un stiklotu grīdu. Limbažu īpašo personību stāsti aiznesa mūs tālākā vai tuvākā senatnē. Katrs tak būs dzirdējis ko par Latvju himnas autoru Baumaņu Kārli. Ar Limbažu greznumiem mūs iepazīstināja Muzeja krājuma glabātāja Diāna Nipāne.
Mazpilsētas šarmu iepazinām dzejnieka Ausekļa un kordiriģenta Indriķa Zīles pilsētā Alojā pavadones bibliotēkas novadpētniecības krājuma pārzinātājas Līgas Modernieces stāstos. Arī Aloja stāsta un iezīmē lībisko senatnes mantojumu ne tikai pisētas nosaukumā un vietējo ļaužu valodā, bet arī Karoga laukumā un citviet.
Staiceles vakars savukārt sākās uz plosta pa romantisko krastu apņemto Salacu, bet pašu pilsētu izstaigājām un tās visjaukās vietas iepazinām svētdienas rīta pusē, kur mūsu pavadones bija Indra un Inese. Te seni papīrfabrikas stāsti un citi seno amatu stāsti tika stāstīti - to vidū pārcēlāji, kalēji, krodzinieki un muzikanti ir allaž Staicelē mituši. Staiceles kultūra vijas arī ap diriģenta Jāņa Zirņa vārdu un viņa bērnības vijolēm, kas tagad skatāmas muzejā, ap Mūzikas skolu, kas nesa Zirņa vārdu jau viņam dzīvam esot un joprojām. Dzīve upes krastā allaž ir saistīta ar plostniekiem, dzirnavniekiem un citiem tā laika meistariem. Tomēr viens no svarīgākajiem vārdiem Staicelē kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem ir futbols. Un tas joprojām turpinās, jo Staicelē joprojām ir nopietni futbola laukumi un notiek treniņnometnes skolu jaunatnei. Staiceles saulainais rīts noslēdzās muzejā, Amatnieku šķūnī un Austuvē. Košumdarinātāji Staicelē un apkaimē ir joprojām cieņā.
Šī ceļojuma diena noslēdzās Jēru klubā, kur baudījām gardo un maigo jēra zupu un arī valdzinoši saldās mīkstās, svaigi ceptās vafeles. Iepazināmies ar dažiem maziem un lielākiem jēriem un viņu dzīvi.
Un pirms mājupceļa paguvām uz īsu brīdi ielūkojoties Oleru muižā - gan tās interjerā, gan senākos un jaunākos tās stāstos, ko klausījāmies no saimnieces mākslinieces Ievas Zemītes, gan apskatot angļu parka tradīcijās koptos muižas apkārtnes koku un krūmu stādījumus, gan skatot viduslaiku stilā audzēto augsto dobju daiļumu. Oleru muižas un dārza vairāk iepazīšanu nācās atlikt uz citu reizi, jo mājupdošanās laiks mūs steidzināja arī šoreiz.
Ceļojuma Foto albums ar bilžu aprakstiem skatāms šeit - https://photos.app.goo.gl/wKXjr4A3yDTkn9oz8
Tā lūk, šai ceļojumā, bet nākamais būs oktobra beigās - 25.-26.oktobrī dosimies Leģendu nakts izbraukumā pa Sēliju. Tur pabūsim Ērbērģē, Vecmēmelē, Gricgalē, Gārsenē un Kaldabruņā. Interesenti var jau sākt pieteikties - tālr.nr 27811297 (var rakstīt arī watsapp ziņu)
.JPG)
