trešdiena, 2020. gada 1. janvāris

Cauri ziemas vidus laikam ejot...


Ja mēs gribētu iekrāsot Ziemas vidus laiku, tad, pēc mūsdienās lietotā Gregora kalendāra, tas stieptos jau sākot no decembra vidus, aptuveni no Lūcijām, līdz nākamā gada janvāra vidum, līdz Teņiem.

Lai arī ziemas vēji nav visur Latvijā satinuši sniegotas vērpetes un izklājuši baltās, biezās un pūkainās sniega segas, ieslēpdami mūsu rudzu druvas un bišu stropus sargājošā siltumā, un ne tikai mūsu zosis, tītari un vistas, bet arī kumeliņi, un arīdzan mēs paši, vietumis reizēm vēl brienam pa dubļiem, tomēr ziemas vidus jau notiek. Dienas gaisma bija sarukusi tik dažu stundu garumā vien un saules, gaismas, jaunas piedzimšanas, atgriešanās jau piesaukta un rituālos apliecināta. Ziemas vidus īsajos dienas gaismas brīžos mēs gribam saules spozmi un sniega mirdzumu, nevis pelēkos mākoņus. Saule pati savos rieta un lēkta ceļos aizritinājusies tik tālu Dienvidos, cik vien spējusi un gluži zems ir tas debesu juma loks, ko viņa nu spēj veikt. Dziesmā dzied -

Gar zemīti saule tek ...


Ziemassvētki tiek svētīti vairāku dienu garumā – vietām trīs, vietām jau visas četras un vēl vairāk dienas. Ik pa laikam kādās sētās un ciemos skan kaladnieku un danča bērnu prieka balsis, dzied zvārguļi un žvadzina tridekšņi. Tauru skaņas un bungu rīboņa tā vien mudina gaismu atgriezties. Un tas ir bijis atgādinājums saulei – mēs esam tepat! Tev jānāk atpakaļ! Mēs esam pēc Tevis noilgojušies.

Sudrabiņa lietiņš Ziemassvētku vakarā – vai tas ir tiešām bija lietus jeb krītošu zvaigžņu mirdzums, zemi apciemojošo, šurpnākošo vai aizejošo dvēseļu mirdzums.

Ziemas vidus svinēšanas laiks ir īpašs ar tieši šim laika posmam raksturīgām, dziesmām, rotaļām un citām rituālām izdarībām, ar īpašajiem refrēniem – visdažādāko nokrāsu un izskaņu kaladū, ar it kā lietuvisko ietekmi saņēmušajiem olilō, ar kūčo, tōtarī, tondarō un citiem līdzīgiem. Ir pat pa kādam līgo, kas atgādina par Ziemas un Vasaras saulgriežu līgājo, sauļoto saiti – arī visīsākā naktī saule it kā pazūd, lai piedzimtu no jauna un tā saule, kas atnāk Jāņu dienas rītā, nav tā pati, kas vakarā norietēja tāpat kā tā saule, kas atdzimst pēc garākās ziemas vidus laika nakts, ir cita, jauna.

Saules atgriešanās tiek piesaukta un slavināta caur visiem Ziemas saulgriežu rituāliem - Bluķa vakaru, Ziemassvētku dziesmām un muzicēšanu, rotaļu izrotaļāšanu un dejām (vai dančiem). Rotaļās un maskotos tēlos tiek piesauktas un piedaudzinātas vēlamās lietas sev un pie tam tiek izspēlēta saules “nozušana” - vilks apēd kazu un Mēness apdzen sauli, un ziemas laikā reizumis tiešām šķiet, ka Mēness ir spožāks un redzamāks par sauli pašu. Un vēl var būt, ka dziesmās par saulīti ābeļu dārzā paustie vēstījumi liecina, ka savulaik mēs esam dzīvojuši vēl tālāk Ziemeļos un esam piedzīvojuši laiku, kad kādu brīdi gada ritā Saule nav bijusi redzama nemaz un virs apvāršņa nav pacēlusies. Vilks rotaļā saplosa Kazu, bet ar to viss nebeidzas, jo Kaza, kā izrādās, nemaz nenomirst, bet atdzimst no jauna. Iepriekšējās kazas (Saules) vietā vidū nāk jauna. Un arī vilks (Mēness) ir cits. Vēl citās rotaļās, kurās Vilks ķer avitiņas, noķertās pašas pārvēršas vilkos un nonāk vilku barā. Kas tad tas ir? Vienkārši stāsts par to, ka gaisma ziemā samazinās vai pazūd un pēc tam atgriežas jeb tas ir arī vēstījums par to, ka ar nāvi nekas nebeidzas un notiek atdzimšana vai pārdzimšana.

Dziesmas dzied par to, kā Saules meita tiek dota no veļiem šai zemē, tātad, - atdzimst jauna un par to, kā kaziņa danco uz akmeņa un apkārt nav ne skaņas – tātad arī pārdzimšanas stāsts un stāsts par to, ka tai brīdī viņa vēl atrodas Tai pusē, kur skaņu nav. Pārdzimstošās kazas tēls tiek izmantots daudzu tautu pasakās. Kas tad Ziemas saulgrieži ir – Debesu kāzas un Saules meitas vedības, kā reizumis mēdz teikt vai tomēr tikai piedzimšana? Vai tas ir stāsts par klusuma brīdi pirms skaņas, par klusumu pirms izelpas, vai par klusuma brīdi starp izelpu un ieelpu... Mirkli pirms iemigšanas vai mirkli pirms pamošanās. Gandrīz nenotveramo mirkli gaisā un pašā.

Tumsas laiks – viss senais ziemas gadalaiks – no Rudenājiem līdz Lielai dienai ir raksturīgs vēl ar dažādām rituālām izdarībām, kas nav citam laikam raksturīgi (izņemot dažādas pārejas situācijas) – tie ir dažādie maskotie tēli, kas apciemo sētas nesdami svētību, pārticību, veselību un auglību ik vietā, kur viņi ienāk. Dažādiem tumšā laika laikposmiem ir raksturīgi dažādi maskoto tēli – no viedajiem Vecīšīem, kas nāk Veļu laikā, līdz Mārtiņbērniem, kur līdzās Vecīšiem jau parādās citi raksturi un sastopami jau atsevišķie sievu (Katrīnu) un vīru (Mārtiņu) pulki, un tad nāk trokšņainie, daudzveidīgie un gan tēlu, gan krāsu un izdarību ziņā raibie Čigāni vai Danča bērni Ziemassvētkos... Vēl Meteņiem tuvojoties nāks Ķekatas un Budēļi. Un kādā citā reizē varēsim atkal parunāt par to, cik dažādi un dažādās dzīves godu norisēs un gadskārtu brīžos atšķirīgi viņi var būt. Tērptam maskā pašam un svētību nest vai būt tam, kurš maskotos sagaida, saņem un pacienā, pamielo – dzīves un laika lūzuma brīžos to svarīgi apzināties, cik svarīga ir šāda tradīcijas zināšana. Svarīgi zināt gan to, kas kuram maskotam tēlam piedien darīt un runāt (vai tieši otrādi klusēt) un kā rīkoties saņemot – arī te zināt, kā pret kuru tēlu izturēties un kā ar viņu saspēlēt, ir svarīgi.

Daudzi runā par drūmumu, kas iezogas sajūtās un noskaņās dēļ tā drūmuma, kas it kā valda visapkārt dabā – nav saules, nav sniega, ir drēgni. Bet jāsaprot jau, ka pārdzimšana nevar laikam notikt ļoti viegli. Grūtības te ir dabiska sastāvdaļa – arī putnam izlauzties no čaumalas, taurenim no kūniņas vai bērnam piedzimt ne vienmēr ir viegli. Arī jaunai saulei piedzimt, jaunai gaismai atgriezties – tas nav vienkārši. Senskandināvu mītoloģijā skaistākais Dievs, Saules dievs Baldrs tiek nokauts šai laikā un visi raud. Vai jūs te nesaskatiet līdzību ar mūsu raudošo kaķīti, kuram tēvs (vai citos variantos, bērns) nomira Ziemassvētku rītiņā un visi koki apsarmoja vai miglu meta ... no kaķīša asarām. Ir tautas un vietas, kur bedībās ir dzīva sena gara pārneses tradīcija - uguni izdzēst un uzšķilt no jauna, brīdi paliekot tumsā. Mēs dziedam par to, ka visu nakti sveces dega un Mēness ir tas, kas ceļu rāda Saules meitas vedējiem, kas cita starpā ir kārtējais atgādinājums par Mēness nozīmību līdzās Saulei un par abu spīdekļu (un ne tikai spīdekļu) ciešo saistību. Šo dziedot un saprotot ir neiespējami ignorēt Mēnesi.

Reizumis arī Mēness ir tas, kurš par Sauli raud. Raud par to, ka Saules metiņa vai Saule pati ir noslīkusi zelta kannas mazgādama. Pasaule ir attīrījusies un attīrīta lai varētu atkal dzimt – jauna un apskaidrota, spoža un tīra.

Iezīmīgākais Ziemas vidus laiks, Ziemassvētku laiks, ir līdz pat Zvaigznes dienai, līdz brīdim, kas ir Saules atgriešanās drošs apliecinājums. Zvaigznes dienā dienas garums kopš garākās nakts ir pastiepies jau par vairākām minūtēm. Laiku no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai dēvē par Svēto laiku.

Un Zvaigznes diena – devītā diena pēc Ziemassvētkiem (Ziemas saulstāvjiem) ir atkal piemērota nākamās dzīves un jo īpaši precību zīlēšanai. Vakarā, laukā izejot, klausās, uz kuru pusi suņi rej, - no tās arī nāks precinieki vai tur arī meitu aizvedīs. Vakara zīlēšanas ir bieži arī līdzīgas, kā mēs tikām īstenojuši Andrejvakarā – kad ar dažādām izdarībām sagaida sapnī nākamo līgavaini vai līgavu parādāmies.

Daudz zvaigžņ pie debesīm Zvaigznes dienas priekšvakarā sola bagātu un auglīgu gadu. Laba zīme ir saules atspīdēšana kaut uz īsu brīdi Zvaigznes dienā. Un ja gailis var Zvaigznes dienā no palāsēm padzerties, tā ir norāde uz jauku siena laiku. Bet lai mājvietu, pašus un lopus neapsēž nelabie gari, un lai tai sētā un saimē laba dzīvošana, ar baltu krītu uz durvīm velk Lietuvēna krustu.
un

Lai mums spoža jaunā, atnākošā gaisma! Lai spējam savu gara spēku paši sevī un caur sevi atdzemdināt! Lai silta jaunā uzšķiltā uguns!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Apceļojam Sēliju un svētam Rudenājus

Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēl...