Ja
mēs gribētu iekrāsot Ziemas vidus laiku, tad, pēc mūsdienās
lietotā Gregora kalendāra, tas stieptos jau sākot no decembra
vidus, aptuveni no Lūcijām, līdz nākamā gada janvāra vidum,
līdz Teņiem.
Lai
arī ziemas vēji nav visur Latvijā satinuši sniegotas vērpetes un
izklājuši baltās, biezās un pūkainās sniega segas, ieslēpdami
mūsu rudzu druvas un bišu stropus sargājošā siltumā, un ne
tikai mūsu zosis, tītari un vistas, bet arī kumeliņi, un arīdzan
mēs paši, vietumis reizēm vēl brienam pa dubļiem, tomēr ziemas
vidus jau notiek. Dienas gaisma bija sarukusi tik dažu stundu garumā
vien un saules, gaismas, jaunas piedzimšanas, atgriešanās jau
piesaukta un rituālos apliecināta. Ziemas vidus īsajos dienas
gaismas brīžos mēs gribam saules spozmi un sniega mirdzumu, nevis
pelēkos mākoņus. Saule pati savos rieta un lēkta ceļos
aizritinājusies tik tālu Dienvidos, cik vien spējusi un gluži
zems ir tas debesu juma loks, ko viņa nu spēj veikt. Dziesmā dzied
-
Gar
zemīti saule tek ...
