Nākotne latviešu folklorā - tautasdziesmās, ticējumos, teikās, pasakās, tradīcijās

Rudenī, novembra vidū Latvijā un citās Ziemeļvalstīs svin Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļu. Tumšajās vakara stundās,  Krēslas stundā, vai Rītausmas stundās ļaudis sapulcējas bibliotēkās kopā lasīšanai. Tā ir īpaša maģija, - būt kopā, iedegtu sveču gaismā, savējo pulkā. Lasīt kādu vienu grāmatu, vienas grāmatas fragmentu un domāt, risināt domu pavedienu, par kādu noteiktu tēmu. Jā, Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas tradīcija ir tāda - skaista, vienojoša, lasīšanai un domāšanai iedesmojoša. Šīgada tēma ir NĀKOTNE ZIEMEĻVALSTĪS. Tā kā arī man ir tā laime darboties Ziemeļvalstu bibliotēku,nedēļas sagatavošanas darba grupā un ik gadu iedesmot ļaudis, par gada aktuālo tēmu domājot, aizdomāties arī līdz tam, ko par to varam rast mūsu garamantās, - tautasdziesmās, teikās, pasakās un citviet. Šogad tapa pārdomas par tēmu NĀKOTNE. Dalos arī ar jums.

><><><><><><><><><

Mūsdienās mēs diezgan daudz laika veltām domām par nākotni, - sapņojam, ieceram, plānojam. Bet, ja mēs jautātu, vai arī mūsu latviešu senči ir domājuši par nākotni un cik daudz par to domājuši, tad atbilde ir diezgan viennozīmīga. Jā, ir domājuši. Un daudz. Un ļoti dažādos vērsumos. To var skaidri izlasīt tautasdziesmās, ticējumos, buramvārdos un citos pierakstītos avotos un dzirdētos vēstījumos. To var pamanīt dažādās pārmantotās tradicionālās un rituālās izdarībās, ko daudzi no mums joprojām piekopj gan ikdienā, gan svētku reizēs - ģimeņu godos un gadskārtu svētēs. Paradums domāt par nākotni ir tradicionāls, mēs esam to pārmantojuši un piekopjam arī mūsdienās. Šai esejā gan diezgan virspusēji varu aplūkot tikai pavisam mazu, tautasdziesmās sastopamu, nākotnes tēmu attēla gabaliņu.

 Kādu tad kopumā mēs redzam mūsu senču attieksmi pret nākotni? Kur un kā tā izpaužas? Kā tā ir aprakstīta tautasdziesmās? Vairāk varbūt ir ticis runāts par tuvāko nākotni - par nākamo sezonu, gadu, bet ir arī teksti un izdarības, kas liecina par ciešu vēlmi "nodrošināt" piemēram, jaundzimušajam labu mūžu vai līgavai labu dzīvi tautās aizejot un siltu sauli līdz mūžiņa galiņam. Un ir bieži sastopama arī labas un drošas nākamības piesaukšana visai tautai un zemei.

 Lasot tautasdziesmas un tajās iedziļinoties, mēs varam pamanīt diezgan interesantu un diezgan bieži sastopamu, tāpēc es neteiktu, ka neparastu, lietu - aprakstot  vai piesaucot arī nākotni, visbiežāk tiek lietota pagātnes vai reizēm arī tagadnes gramatiskā forma. Daudz retāk tieši nākotnes forma. Mēdz gan teikt, ka dainu tekstiem ir maz sakara ar gramatikas likumiem. Dainu, tāpat arī ticējumu un jo īpaši buramvārdu tekstos biežāk tiek ievērots kāds īpašs vārdu salikums, ko dēvē par formulām. Tikpat svarīgi ir dialekti, bet daudz mazāka nozīme ir gramatikai mūsdienu valodas likumu izpratnē.

 Ko raudāji, tu, māsiņa,

 Tautiņās iziedama:

 Ir pūriņu pakaļ veda,

 Ir telītes pakaļ dzina;

 Ir aizgāja bāleliņi

 Kamēr tur apdzīvoji /17459-0/

 ---

 Laba tēva meita biju,

 Labi sevi turējos;

 Tēva biju labā roka,

 Māmiņai audējiņa /6872-0/

 Dziesma, kurā piesaukta /it kā/ pagātne patiesībā stāsta arī par tagadni un nākotni. Tās it kā runā par kādu nepārejošo laiku, par laiku, kurš visu laiku notiek un kurā visu laiku notiek tas vēlamais. Tā ir tāda kā iekšējā vēlamā izteiksme. Bet, protams, ir arī tādas dziesmas, kur nepārprotami ir runāts tieši un konkrēti par nākotni.

 Uz arāja māte deva

 Ne uz rudzu tīrumiņa;

 Kad būs labs arājiņš,

 Būs rudzīši tīrumā. /25954/

 Šai dziesmā gan var ieraudzīt to, ka kaut kas tiek darīts pirms tam, lai sasniegtu vēlamo. Bet šeit konkrēti nav teikts, kas. Bet simboliski un ne līdz galam pateikti vēstījumi dainās ir ļoti bieži ieraugāmi. Ja šai dziesmā stāsta par to, ka "māte deva", tad tās lasītājs jau zin, ko viņa deva un par ko ir stāss, tāpēc tas nav līdz galam jāsaka. Ja mēs tagad to vairs nesaprotam un nezinām, tā jau laikam kāda mūsu pašu vaina vien ir, jo ir bijis laiks, kad to neesam tiekušies izzināt.

 Tāpat arī reizēm tiek vērotas un tulkotas zīmes, kas par nākotni var ko pavēstīt. Un tās ir tikpat vien nesaprotamas un mistiskas, kā līdz galam nepateiktie teikumi.

 Ziņā būšu, lietā būšu

 Ar šo pašu vasariņu;

 Es uzgāju trīs vārpiņas

 Viena salma galiņā / 34305-0/

 Tiek vērotas dabas zīmes, kas stāsta par gaidāmiem laikapstākļiem vai par cilvēka dzīves notikumiem - visu pamanīt un izmantot savā labā, bija vienlīdz svarīgi. Zīmīgos brīžos, piemēram dzimstot bērniņam, katrā ziņā vēroja zīmes, gan lai noteiktu viņa paredzamo dzīves gājumu un bīstamības, gan, lai zinātu, kādu vārdu bērnam likt, lai tas viņu celtu, nevis gremdētu. Cilvēks ne tikai apzinājās savu sasaiti ar dabu un novērtēja pats sevi kā dabas daļu, bet arī saprata, ka no dabas labvēlības viņa dzīvē un ikdienas labklājībā daudz kas bija atkarīgs. Un ne tikai no labvēlības, bet arī no paša prasmes ar dabas norisēm sadzīvot, sadarboties. Nevis izmantot to savā labā, kā mēdzam runāt mūsdienās, bet tieši dabu saprast un sadarboties. Tā ir arī īpaši ētiska un tikumiska attieksme pret dabu, vidi, telpu, kurā dzīvo:

 Sak', saulīte noiedama,

 Kāda būs rītdieniņa,

 Vaj būs lietus, vaj būs saule

 Vaj migliņu nomiglos? / 33902-0/

 Labās zīmes tiek uztvertas kā zināms labuma apsolījums, bet sliktās, kā brīdinājums:

 Tec, māsiņa, paklausies,

 Kādu ziņu zīl' atnesa;

 Zīl' atnesa tādu ziņu:

 Bāliņam karā iet ... /31933-26/ - un tālāk seko garš notikuma izklāsts un apraksts, kā viņš karam jāgatavo, tātad, aprakstīts tas, ko mājās palikusī māsiņa dara, lai nodrošinātu iespējami labāku iznākumu. Tā tas ir pat tad, kad tieši netiek teikts (un visbiežāk arī netiek teikts), ka tiek veikts reāls aizsardzības rituāls.

 Saprotams, ka savulaik, kad ļaudis uzskatīja, ka diezgan daudz kas no dzīves izdošanās bija atkarīgs arī no spējas redzēt un paredzēt nākotni. Prast novērtēt un saņemt labo zīmju vēstījumus un būt gudram un piesardzīgam, ja pamanītas sliktas zīmes. Mūsu tradīcijā nav īpaši raksturīga fatāla attieksme pret nelabvēlīgajām zīmēm. Ja mēs lasām tekstu, kurā sacīts:

 Kādu mūžu Laima lika,

 Tāds bij man jādzīvo;

 Es nevaru pāri kāpt

 Pār Laimiņas likumiņu. - tad tas nebūt nenozīmē, ka te būtu runa par fatālu attieksmi, bet gan par to, ka mums ir svarīgi ņemt vērā Laimas un likteņa likumus, patiesībā, dzīves un dabas likumsakarības. Jo mēs sakām arī to, ka Katrs pats savas laimes kalējs. Drīzāk ir pamanāms kas cits - labi lemtu mūžu ar savu paviršību vai nolaidību var sabojāt, bet smagu darināt vieglāku. Tātad - mēs nevaram atrast nemainīgu likteni, bet drīzāk likumsakarību ķēdi, kur pašu loma un apzināšanās ir svarīga.

 Arī pat kara dziesmās, kas stāsta par vienu no smagākām dzīves situācijām, ir daudz vēstījumu par to, kas būtu jādara, lai paveiktos pārnākt no kara sveikam un veselam. Lai arī bieži tas līdzinās neiespējamai misijai un tomēr, - allaž paliek kāda cerība. Un tā ir ļoti lielā mērā atkarīga no tā, ko tu pats darīsi nevis tikai no tā, ko Dievs vai Laima dos.

 Dažkārt, lasot dainas, mēs saprotams, ka nevaram būt droši, vai nākotne tāda, kā tajās paredzēta vai vēlama, īstenosies. Tomēr gan tās dziesmas, kuras apraksta vienlaikus gan pagātni, gan tagadni, gan arī nākotni, gan arī tās, kurās raksturota tiešām tikai un vienīgi nākotne, zināmā mēra var būt vērtējamas kā t.s. afirmācijas, apliecinājumi tam, ko vēlamies redzēt īstenojamies. Dziesmas vārdos tiek piesaukts tas, kas nepieciešams un svarīgs - labums veselība, tikums, bagātība, auglība utt.

 Šūpo, egle, to caunīti,

 Tur būs man cepurīte;

 Auklē, māte, to meitiņu,

 Tā būs mana līgaviņa / 1941-0/

 Nepārejošais laiks, kas dainās piesaukts kā pagātnes laiks, daļēji vēsta arī par to, lai tas, kas ir jau šobrīd, nemainīgi labi turpinātos vai attīstītos. Mūsdienu psiholoģijā itin bieži līdzīgas metodes ar labā un vēlamā apliecinājumiem tiek lietotas, bet mēs redzam, ka mūsu senči to ir piepratuši jau tālā senatnē. Arī droši vien tālab, lai stiprinātu paši sevi un piesauktu vēlamo. Jo neba jau dzīvē viss vienmēr tik gludi sokas. Dzīve nebija vienkārša ne toreiz, ne tā ir viegla un vienkārša tagad. Tātad, vispārīgi labas nākotnes daudzināšana ir bieži lietots paņēmiens labā piesaistīšanai, piesaukšanai. Reizumis tiek lietots salīdzināšanas princips. Kā šai dziesmā:

 Bērziņ, tavu kuplumiņu,

 Līdz zemei žagariņi,

 Māsiņ, tavu daiļumiņu

 Līdz pašam vecumam /5388-0/

 Protams, ka lai tam būtu vēl lielāks spēks, ir aicinātas palīgā dievības - atkarībā no situācijas un nepieciešamības - vai nu Māŗa, Laima, Pērkons, Jumis... vai pat pats Dievs. Te daļēji parādās arī lūgšanas motīvi. Tomēr arī tad darbojas doma, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša, ne vien no tā, ko dievība būtu devusi.

 Dod, Dieviņi siltu sauli;

 Šodien saules vajadzēja;

 Šodiena mani bāleliņi

 Vīte zaļu dābuliņu /28612-0/

 Brāļi savu darba daļu ir veikuši - āboliņu sapļāvuši - nu saulains laiks tiek piesaukts, lai būtu labs darba rezultāts - labi izkaltēts āboliņš.

 Mūsdienās dažkārt cilvēki domā, ka, ja viņi dzīvo pilsētās un nav saistīti ar lauku vidi, bet strādā birojos, skolās, bibliotēkās vai citviet un, ja viņi nesēj, near un nekopj bites vai netur zirgus un govis, tad dainās ierakstītā gudrība uz viņiem it kā neattiecas. Bet vai no tiesas? Ja dziļāk paskatāmies, mēs tomēr lielos mērogos neesam daudz mainījušies - mēs cīnāmies ar dzīves grūtībām, risinām ikdienas problēmas, mācāmies, priecājamies par jauko, svinam svētkus. Tā to ir gribējuši un darījuši ļaudis gadu tūkstošiem un mainījušas ir tikai ārējās formas un izpausmes. Katrs cilvēks grib būt vesels un laimīgs pats un to pašu vēl sev apkārtējiem, - ģimenei, draugiem, kolēģiem, savai tautai, zemei un visiem ļaudīm. 

 Dainu valoda ir ļoti simboliska. Ja tautasdziesmā runāts par zirgiem, tad mums jāpadomā, ka tas ir ļoti simbolisks, daudzslāņains un daudznozīmīgs tēls un nozīmē ne tikai reālu zirgu, bet arī spēku un sparu, kas mīt mūsos - gan seksuālo spēku, gan gara spēku. Arī tādu spēku, kas jākopj un jāaudzina, jo tikai ar tīru spēku vien mēs neko vēl nevaram panākt. Mums vajag arī gudrību un skaidru dvēseli, tāpēc mums ir tās aitiņas, kas ir gandrīz kā neizpaudušos dvēseļu kopums, kas peld dziļajā jūrā, neizpaustajā aizsaules laukā, bet kad Pati saimniece tās nocirps un noaudīs villaines, tad tās ienāks cilvēkos. Villaine ir kā dvēseles simbols. Un atkal - mūsu uzdevums ir to dvēseles baltumu saglabāt.

Mums jāprot novērtēt gan svētku balto maizi, gan ikdienas rudzu rikas sātu.

 Mēs esam diezgan daudz no šīm senajām dainu simbolos paslēptajām zināšanām un spējām zaudējuši un mazāk uzticamies savai sirdsbalsjj vai intuīcijai un senču padomam. Bet nekas jau nav zaudēts. Gudrību smeldamies, mēs varam koši vien to līkumu līkumiem garo tēva jostu, tēvu tēvu likto ceļu izstaigāt gaišu prātu.

 Paļaujoties uz iekšējo sajūtu, senču pieredzi un t.s. ģenētisko atmiņu, jo daudz kas mūsos snauž un pietiek par to sākt vairāk domāt un šīs domas, jūtas un tradīcijas kopt, tās arī atceramies.

Raksta vots un vairāk par Ziemeļalstu bibliotēku nedēļu Latvijā un citviet Ziemeļvalstīs - http://bibliotek.org/lv/