otrdiena, 2018. gada 30. janvāris

Svecaine - Ziemas Māra

Senatnē, lai arī ļaudis strādāja šķietami daudz un smagi, tomēr arī svinēšanas, svēto dienu iezīmēšanas ar rituālām darbībām bija daudz. Ikkatrs saprata, ka jēgpilni darboties var tik tas, kuŗš spēj salīdzsvarot atpūtas un darba stundas. Katrā gada laika posmā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Un senie pierakstītie ticējumi vēsta arī to, ka zīmīgo dienu gadā ir bijušas vairākas, - ne tikai astoņi lielie gadskārtu svētki vien, bet arī mazāki. Iezīmīgās, ar kādiem īpašiem rituāliem raksturīgās dienas bija katru mēnesi kādas trīs, katras savaites piekta (jo īpaši piektvakars) un jo īpaši nozīmīga bija pilnmēness piekta. Daudzām dienām bija raksturīgi aizliegumi kādus darbus nedarīt.

Sveču diena ir viena no tādām iezīmdienām. Sveču dienai vai Svecainei ir arī citi nosaukumi - Ziemas Māra, Vēja diena, Grabnīca, Pērkona sievas diena u.c. Gregora kalendārā Sveču diena ierakstīta 2.februārī, bet tālākā senatnē tā tika svinēta otrajā pilnmēnesī pēc Ziemassvētkiem. Šobrīd daudzviet mēs jau cenšamies ieraudzīt un apzināt Saules-Mēness kalendāra likumsakarības un atbilstoši tam svētīt iezīmīgās dienas. Lai tradīcijās apzinātājiem un praktizētājiem palīdzētu un padarītu šo procesu vieglāku, Latvijas Folkloras biedrība jau trešo gadu ir izdevusi Aīdas Rancānes veidotu laikrādi, kurā par pamatu ņemts Saules un Mēness ceļš pie debesīm un abu spīdekļu mijiedarbe. 


Sagaidot Sveču mēnesi un Svecaini, padomāsim par to, kā mēs savās dzīvēs varam iedzīvināt tās svinēšanas ieražas. Un padomāt par to, vai tiešām tās bijušas derīgas tikai senatnē vai tomēr noder arī mūsdienu, 21.gadsimta cilvēkam.

Sveču dienā jālej (vai jādarina) sveces, lai gaiši tās degtu. Senos laikos sveces visbiežāk lēja no aitu taukiem vai vaska. Vispirms sagrieza bomeles daktis - kokvilnas diegus vēlamajā sveces garumā un tos mērcēja kausētos taukos vai kausētā vaskā tik daudz reižu,- mērcēja un nožāvēja, mērcēja un nožāvēja - kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava.

Senajos laikos gada tumšajā laikā apgaismošanas ierīces bija ļoti pieticīgas. Daudzi darbi tumšajā rudenī un ziemā noritēja pustumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet piedarbos bijuši ierīkoti īpaši akmens mūra ceplīši, uz kuriem kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Arī daudz skalu tika izdedzināts ziemas vakaros rokdarbus darot. Ar laiku radās ideja par sveču liešanu un istabās skalu gaismu nomainīja sveces. Protams, ka tad, kad bija jau sāktas darināt sveces, bija nepieciešami arī svečturi. Skalturus nomainīja svečturi. Senākos svečturus arheologi atraduši Mežotnes un Talsu pilskalnos. Pie kam Talsu pilskalna svečturis pēc arheologu domām varētu būt atradies telpā, kuru uzskata par dziednīcu.

Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustabās, citos godos un svētkos.

Godā sēd man' māsiņa,
Godā deg uguntiņš.
Bitīt nes vaska sveci,
Zelta grieztu lukturiņ.

Senatnē ļaudis daudz vairāk apzinājās savu saistību ar dabu un tās ritmiem un norisēm. Gan ar to dabu, kas bija tuvumā, tepat uz Zemes – sētā, mežā, pļavās, upēs un citviet, gan arī tālo dabu, - zvaigžņu, Mēness un Saules nozīmi, ritmus un vietu dzīves labklājības, auglības un veselības nodrošināšanā. Šo visu bija svarīgi saskaņot un tam atbilstoši saskaņoties pašam. Tam bija veltīti ļoti daudzi rituāli un tajos dziedātās dziesmas, rotaļas, danči un citas izdarības. Katru svētku - lielāku vai mazāku – svētīšana vai iezīmēšana ar noteiktām rituālām darbībām bija nozīmīga tālākā saimes labklājības nodrošināšanā. Lai gads būtu labs un ražīgs un pats cilvēks vesels un skaists - Sveču dienā jāēd cūkas gaļa, jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jālīksmojas. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Sārti vaigi, kā zināms, šai gadījumā ir veselības pazīme.

Bet galvenais šai dienā tomēr ir sveču liešana. Sveču dienā darinātās sveces deg gaiši un taupīgi. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Ticējums tā arī saka: Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne.

Kā jau jebkuŗās zīmīgās dienās, arī Sveču dienā tika vēroti laikapstākļi, tā bija svarīga gan turpmākās ziemas, gan vasaras laika, gan ražas pareģošanā. Pēc saules, sniega, vēju un zvaigžņu daudzuma varēja paredzēt, kāda raža būs druvās, tīrumos un bišu dravās. Kā veiksies ar lopiem un kādu pieredzēsim siena laiku, kas atkal būs svarīgs jau nākamā gada lop labklājības ziņā.

Lai arī šķiet, ka daudzi Sveču dienas paradumi mūsdienu cilvēkam nenoder, tomēr ne par visiem tā gluži varam teikt. Ir ne tikai mistiski ieteikumi, bet arīdzan lietišķi padomi par to, kas Sveču dienā darāms vai nedarāms, lai iegūtu vai saglabātu kādu labumu. Daudzi Sveču dienas ticējumi ir saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā augs labi kāposti, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni - par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No pašu kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja nevēlaties kurmja rakumus savos tīrumos, Sveču dienā iesaka no meža pārnest pīlādža rungu ar resgali pa priekšu un nolikt to drošā vietā. Bet pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās iesaka nomazgāt ar sniegu.

Sveču diena īpaša ir arī draviniekiem. Vērojot laikapstākļus, var noteikt, kā bites jutīsies vasarā. Biteniekiem patikušas sniegotas, apmākušās dienas, jo tādas Sveču dienas solot bagātu spietošanu un labu saimju vairošanos. Stāsta, ka daudz medus varot pieburt, ja Sveču dienā dedzina āboliņu un ar to dūmiem kūpina bišu stropus.

Ja draveniekiem saulains laiks Sveču dienā nav licies tīkams, tad citiem tas toties solot labu siena laiku. Saulaina un skaidra Sveču diena nesīšot arī vēl daudz sniega līdz īstenajai pavasara atnākšanai. Un arī labu rudzu ziedēšanas laiku sola tāda Sveču diena, kuŗā kaut uz īsu brītiņu uzspīd saule. Silts laiks Sveču dienā vēsta siltu pavasari, bet, ja Sveču dienā salst, tad siltums iestāsies tik ap Ūsiņiem.

Kroņvircavā stāsta, ka Sveču dienas vakarā nedrīkst uguni dedzināt, jo ja to rudzi ierauga, tad tie vairs lāga neaugot. Tiem, kam kūtiņā aitas, bet tuvumā mežs un vilki, vecpiebaldzēni iesaka Sveču dienā darināt vīzes – tas vilkam acis aizdarīšot un viņš tad neredzēšot aitu ķert.

Tad nu kopumā sanāk tā, ka lai gads būtu labs, Sveču dienā jābūt mazliet saulei, mazliet sniega pikām no debess jānokrīt, mazliet palāsēm no jumta malas jānopil. Un pašiem jālīksmo, jādzied un jādarina sveces.

Lai arī mums varbūt retajam ir vairs kūtiņās aitas un dravās bites, tomēr, ar savu darbošanos mēs varam ne tikai iepriecināt paši sevi un izdarināt sveces svētku brīžiem un (vai) dāvināšanai, bet arī līdzēt ar labklājības nodrošināšanu tiem, kam aitiņas un bites, un rudzu lauki ir, un arī pašiem mums no tā gan jau tad tiks kāds labums.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Apceļojam Sēliju un svētam Rudenājus

Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēl...