ceturtdiena, 2018. gada 1. februāris

Imbolc – ķeltu Gaismas svētki

Lai iedziļinātos savās iezīmīgo dienu svētīšanas tradīcijās un simboliskajā redzējumā, ir svarīgi pavērot un uzzināt arī to, kas notiek līdzīgās  un radniecīgās tautās un tradīcijā. Gan to, ko dara un domā skandināvi, gan citi ģermāņi, gan arī  īri un ķelti. Šai reizē padalos tajā, ko esmu saistošu uzzinājusi par Sveču dienas, kā mēs to dēvējam, svētīšanas paradumiem un simbolisko saturu ķeltu tradīcijās. 

Naktī no 1.uz 2.februāri ķelti svin Gaismas svētkus. Tos sauc par Imbolc un svin par godu Baltajai gaismas dievietei Brigidai. Lai arī daba šai laikā vēl šķietami guļ ziemas miegu, dienas kopš Ziemassvētkiem, kopš īsākās dienas laika, tomēr ir pastiepušās jau krietni garas, koku stumbri pamazām atdzīvojas un dziļi no saknēm tajos jau kāpj sula. Saule no rītiem lec arvien agrāk un riet arvien vēlāk. Vakaros arvien ilgāk ir gaišs.

Šajā laikā, kad Ziemassvētkos jaunpiedzimusī gaisma kļūst arvien redzamāka, tiek daudzināta tās dieviete Brigida, gaismas starojumā ietvertā dievība. Pamazām atkāpjas tumsas, pazemes un ziemas dievietes – Peortha, Morigana un Ceridvena. Kopā ar Brigidu ir dabas, auglības un citu neredzamo būtņu jeb astrālās pasaules pārvaldnieks Lācis. Šai dienā, kā stāsta ticējumi, lācis pabāž degunu no migas laukā, lai nokaidrotu, cik tālu pavasaris. Lācis pie tam nav neviens cits kā jaunpiedzimušais Saules Dievs (vai līdzvērtīgi latviešu tradīcijai tas būtu Dieva dēls).

Gada rita svētku nozīme

Katri gadarites svētki nāk ar savu raksturu un katri no tiem mūsu dvēselei dod citādas atskaņas. Katri citādi mūsos atbalsojas. Kā kulminācija ir pasauļu savienošanās, pilnīga izšķīšana vienam otrā. Arī visi lielie pasaules mīti par to stāsta – par varoņiem, dieviem un dievietēm. Tāpēc ir tik svarīgi šos svētkus svinēt un šīm pasaulēm savienoties. Iedzīvināt pasaules mītus un tajos mītošās būtnes savā dzīvē. Tie nav tikai ārēji rituāli vai vienkārši aizraujošas darbības pašas par sevi. Tā ir mītu iedzīvināšana un iedzīvošanās, ieiešana mītu pasaulē. Citpasaulē. Tā ir pašiem kļūšana par gaismotu starojumu, kā gaismas svētkos tas patiesi notiek. Izziņas ceļa sākumā tā var būt arī mīta izspēlēšana, bet arvien tajos iedziļinoties, notiek arvien pilnīgāka saplūsme.

Imbolc un Dzīvības spēki

Imbolc ir svētki, kuros atgūstam, atmodinam, atdzemdinam pavasara sparu, nupat atmodušos mežonīgo vai drīzāk pirmatnējo, dabisko dzīvības enerģiju, kas bija iemigusi. Atgriežas dzīvība. Veselums. Protams, ka pavasara atmodas enerģija ir lielā mērā saistīta ar erotiskiem tēliem mūsdienu cilvēka  izpratnē, bet tā smalkākā simbolika nav tikai erotika. Tas ir jaunības spēks, ar kuru caur vēl bieži vien sasalušo zemi izlaužas koku sulas un sāk kāpt pa stumbriem uz augšu. Arī tas pirmo pavasara ziedu spēks, kas izkausē sniegu, lai uzplauktu.

Baltrozīte un Sārtrozīte 

Kopš bērnības daudzi zinām šo pasaku, kurā varonim zem biezās lāčādas ik pa brīdim iemirdzas zeltota gaisma. Tas ir jaunais Gaismas ķēniņs, kurš atdzims īstajā brīdī. Un abas nepacietīgās meitenes, Baltrozīte un Sārtrozīte ir jaunā gaismas dieve Brigida. Savukārt, vecā māte, pie kuras Lācis ziemā bija patvēries, ir senā pirmmāte, Zemes māte. Un viņai var būt dažādi tumsas dievju vārdi – tā var būt Holle, vai tikpat labi jau pieminētā Peortha. Bērniem tā šķiet skaista un brīnumaina pasaka ar pārvēršanos, bet tās dziļi simboliskie līmeņi stāsta par nopietnām lietām – par laika rata ritējumu un dabas pārejas norisēm. Par pārdzimšanas un atdzimšanas sakralitāti.

Baltās dieves un Lāča valdīšanas laika sākums ir Ziemassvētku laika beigās. Vācu valodā Ziemassvētki ir Weihnacht (ko varbūt varētu tulkot kā ziedošanas vai ziedošanās nakts; weihen – ziedot, die Nacht – nakts). Varbūt to var skaidrot tā, ka gaisma ir ziedojusies, lai varētu notikt pārdzimšana, kas ir iespējama tikai tumsā. Šis laiks turpināsies līdz maijam. Taču mums vēl jānoskaidro, kas notika pirms tam, kas tad par laiku valda no Katrīnām (Sala mēness pilnmēnesī, jeb otrajā pilnmēnesī pēc Rudens vienādībām) līdz Gaismas svētkiem (līdz mūsu Sveču dienai, otrajam pilnmēnsim pēc Ziemassvētkiem). Vēl joprojām ir zināms teiciens par to, ka Katrīnās beidzas dejošana.

Gadarats, ko Tālu Ziemeļos dēvē arī par Saules ratu, šai laikā it kā apstājas, iestājas klusums un arī dejas apstājas. Un tās atjaunojas Gaismas svētkos. 

Koku un augu augšanas riti 

Teiksmas stāsta arī to, ka Brigida jāja uz brieža tai laikā, kad gaisma sāka sijāties un tās bija jau pietiekami. Tā viņa modināja dusošās sēklas un veicināja koku auglību. Un dzīvības sula no zemes dzīlēm tajos sāka pulsēt augšup. Brigida iemieso Austrumus un jauna rīta spēku. Un varbūt, ka kaut ko no tā ietver arī lietuvuiešu tradīcijā saglabājies briedis deviņradzis, kas tiek piesaukts ziemas saulgriežu laikā. 

Brigida un uguns

Brigida ir arī uguns aizbildne. Šai naktī dzimst vai tiek iedegta svētā uguns un savulaik šai rituālā piedalījušās un to veikušas 19 priesterienes. Kāpēc tieši 19? Tāpēc, ka 19 gadi ir lielais Mēness cikls. Ik pēc 19 gadiem Mēness atgriežas tieši tādās pat attiecībās ar Sauli un tai pat Mēness dienā. Tie ir kosmiski Līdzīnāšanas svētki, kas ir saistīti ar Saules un Mēness saderību. Lai arī mūsdenās šo rituālu bieži veic tikai viena priesteriene, tomēr senajās Anlgijas un Īrijas svētvietās akmeņu apļos bieži var pamanīt 19 akmeņus. Tie ir tie paši 19 putniņi Edmunda Tukiša vecāsmātes zvaidžņu segā.

Brigidas saistība ar uguni patiesībā atspoguļo viņas saiti ar Sauli (Gaismu) un tās raksturu. Gaismas stari un liesmas pavada viņu, kad viņa pārvietojas starp pasaulēm jeb no mājas uz māju un viņa ir saistīta arī ar dzīves un dzīvības sliekšņa situācijām. Un šo dzīvības liesmu, neskatoties ne uz ko, viņa nes tālāk. Un kā mazs bērns viņa var iemigt uguns jūras vidū. Par to bieži stāsta arī latviešu skaistās saulrieta dainas.

Viņai līdzi ir uguns bultas, kas ir viens no viņas svētlietām. Tie pirmie spožie pavasara saules stari, kas sasniedz zemi, sasilda un apžilbina Tie var arī apdedzināt, ja nepiesargājas. Uguns deg arī viņas sirdī. Kā pirmās mīlestības atmoda, kā erotisks uzplaiksnījums. Saules, gaismas un siltuma atgriešanās sākums šai laikā tiek īpaši daudzināts un piesaukts. Imbolc svētki ir saistīti ar svētajām liesmām. Un šīs liesmas nāk no Saules, kas pamodusies no ziemas miega. Tās var būt ir arī Amora bultas citās tradīcijās vai Amaterasu iznāšana no alas apžilbšana pašai savos staros atspoguļojoties. 

Otrs Brigidas dzīvais simbols ir sniegpulkstenīte. Viena no pirmajām pavasara puķītēm, kas ir tik stipra un tik drosmīga, ka spēj izlauzt biezu sniega segu, lai ieraudzītu Sauli un uzziedētu. 

Senie Gaismas svētki

Jaunās gaismas atkaliedegšanas un gaismas veltīšanas (ziedošanas) svētki jau izsenis ir zināmi un atzīmēti visā Eiropā. Citur tos svin kā Sveču dienu. Sveces tiek darinātas, ziedotas un iesvētītās šai laikā. Tās arī tiek nestas no mājas uz māju un iedegtas mājas svētvietās (altāros), kā arī atjaunota uguns mājas pavardā. Caur jauno uguni mājās ienes svētību. Savā dziļākajā būtībā tā ir kā atblāzma no senajiem milzīgajiem gaismas atdzimšanas manifestēšanās svētkiem. Vai to mūsdienīga izpausme.

Vietām ir tradīcija aizsardzības un svētības nolūkos uz maizes uzpilināt trīs vaska pilienus. Kā arī kurināt ugunskurus, ja atceramies, ka tiek svētīta nakts. Vai iet lāpu gājienos, kas vēl jo vairāk simbolizē gaismas atmodu tumsā. Tie, kam tuvumā ir upe, ezers vai jūra, laiž ugunsplostus ar līdzīgu domu.

Turpinot stāstu par balto Brigidu, kā viņu bieži dēvē, jāpiemin, ka ne tikai auglību nesošais lācis ir viņas pavadonis, bet arī bites, no kuru zeltainā vaska darina sveces un kas arī ir saules, siltuma un gaismas simbols. Dažkārt šajos Brigidas mīldzīvniekos vērtē arī pretējības. Cik lācis ir milzīgs, lempīgs un asu kažoku, tik bite sīka, kustīga, veikla un maigi pūkaina. Bites nozīmība saistība ar dabas pasaules auglību, puķu, koku un citu augu apputesnēšanu, ir nenoliedzama un medus ir svēts kā bišu ziedojums ļaudīm un dievībām parādījās jau Ziemassvētkos. Mūsdienu Ziemassvētku galds nav iedomājams bez piparkūkām, kuru sastāvdaļa ir medus vai medus kūkām, kas vairāk pazīstamas atsvišķos novados un vietās.

Indoģermāņi šajās izpausmēs saskata "atmiņu" par Zelta laikmetu, un stāsta teiksmu par medu kā rasu, kas norisusi no pasaules koka. Tas ir dievu ēdiens, kas viņus padara nemirstīgus. un dieu velt mums cilvēkiem lai mēs spētu viņiem līdzināties.

Mūsdienu kalendāros 1.februārī ir Brigidas un Indras diena. Droši vien, ka tas nav nejauši.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Apceļojam Sēliju un svētam Rudenājus

Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēl...