Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēlijā. Elkšņos, vietējās novadpētnieces Rudītes Urbacānes rosināti iztaigājām meža un purva takas, baudot rudenīgo mieru, klusumu un arī mazliet smīlājosu lietu. Lauku sensētā iepazinām dzīvi lauku sētā, kur savulaik lai lopus padzirdītu bijis jāspēj gan ūdeni no akas izsmelt, gan ar nēšiem līdz kūtij aizgādāt. Tikām sildījušies ar karstu tēju un mielojušies gardām pankūkām. Ormaņkalna apkaimes meži ir noslēpumainu stāstu un teiku apvīti. Seni akmeņu krāvumi, boreālie (jeb, latviski ziemeļu) mežu augumi, kalni un ielejas, akmens upes ieraudzīšana. Meža piedziedāšana. Tik daudz kā te bija. Un arī satikšanās ar "vietējiem" lai padarītu mūs par savējiem, tika mums dažādus uzdevumus devuši: vieglākus un grūtākus. Bet galā tikām. Un tapām pieņemti kā savējie. Mieloti un cildināti.
Pēc sātīgām pusdienām Elkšņu skolā tikām iepazīstināti ar Elkšņu centru, tā vēsturi. Daudzinājām dižozolu un citas senvietas. Vakaru aizvadījām sarunās par Apjumību un Rudenāju laiku. Par tā vietu gadskārtu gada ritējumā senāk un tagad. Tinām un veidojām vaska sveces Sveču darbnīcā, jo nu jau dienas gaismas būs arvien mazāk, Saules siltu un gaismas arī. Siltā, maigā un smaržīgā sveces liesmiņa katram noderēs drēgnajos rudens vakaros.
Rīts atausa saules pilns un silts. Mūsu dienas izzinošā daļa sākās ar viešņas Ivetas Seimanovas vēstījumu par apģēŗba vietu un lomu cilvēka dzīvē kopš bērna autiņu un krekliņa laika līdz mirstamā krekla šūšanai un bedību pūru, kas savulaik darināts ar vislielāko rūpību. Un arī šodien daudzviet senās tradīcijas tiek lolotas un koptas.
Pirms šķiršanās no Elkšņiem ar pašiestudētu dejas priekšnesumu mūs iepriecināja divas skolnieces, izbraukkuma grupas dalībnieces.
Tālākais dienas ceļš aizveda Kaldabruņā, kur mitinās vietējās kopienas zieds - Ūdenszīmes. Aizrautīgā un radoši iedvesmojšā mākslinieciskā vietas dvēsele Ieva Jātniece ar saviem domubiedriem te iekārtojusi Pļavas muzeju, kurā ielūkoties allaž ir prieks - gan tiem, kuri te pirmoreizi, gan tiem, kuri jau vairākkārt te viesojusies. Jo allaz var izvērtet, cik milzu jauki jauninājumi atkal te ieraugāmi.
Te notika mūsu īpašais Rudenāju ugunsrituāls - ar pateicības ziedojumiem. Ar vēlmju iekšējo stiprināšanu. Pēc bagātīga mielasta darbojāmies Seno zīmju rituālo telpu rotu darbnīcā. Un katrs sev guva paša izvēlēto zīmi ar Dainu četr- vai sešrindēm stiprinātu, ko nest mājās un likt goda vietā.
Tā divas dienas aizritēja vēja spārniem - bet piepildītas un skaistas - zināšanām, emocijām, pieredzes stiprinājumiem.
Noslēgumā vēl iegriezāmies Červonkas baznīcā, kuru arī kā kultūrvietu kopj un lolo Ūdenszīmju ļaudis - te vēlmju zvaārguļos ieskandinājām pateicības stāstus par to, kas šais trijos mācību un tradīcijā iezīmīgo dienu izzināšanas izbraukumos pieredzēts, saņemts, vairots, uzzināts. Un arī jaunus sapņus iestiprinot. Un jaunas ieceres iedomājot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru