Jau vairākus gadus svētot Vasarassvētkus, lēnītēm arī atveras šo skaisto svētku būtība, to piemirstais, slēptais un varbūt ne vienmēr tik viegli ieraugāmais saturs un simboliskais vēstījums. Kas tad mūsu senie tradicionālie Vasarassvētki ir?
Diezgan svarīga katriem svētkiem ir to vieta gadskaites ritā, tāpēc sāksim ar to, ka noskaidrosim, kad kad tie īsteni svētami.
Viens no kalendāriem, ko pati patlaban jau vairāku gadu garumā izmantoju iezīmīgo dienu atrašanai, ir Saules-Mēness kalendārs. To, vadoties pēc pētnieka un ģeologa Viktora Grāvīša atstātajiem paraugiem un pierakstiem, veido Aīda Rancāne. Tajā Vasarassvētku vieta ir otrajā pilnmēnesī pēc Lielās dienas cikla beigām. Šogad ir salīdzinoši vēli Vasarassvētki, jo Lielā diena iekrita Mēness maiņu laikā, un pirmais Jaunmēness pēc Lielās dienas bija aprīļa nogalē, otrais tātad – maija beigās. Vasarassvētki kā sieviešu svētki ir pilnmēness svētki. Un pilnmēness – 5.jūnijā.
Tikpat svarīgi kā atrast īsteno, atbilstošo Vasarassvētku svētīšanas laiku, ir zināt to svētīšanas jēgu un iemeslu. Saprast, kāda ir mūsu tradicionālo Vasarssvētku būtība un saturs, kādi ir ar tiem saistītie svētie simboli un tēli. Vispirms jau mūsu patlabanējā pieredzē tie pārsvarā, kā jau minēju, ir sieviešu svētki. Un visvairāk saistīti tieši ar dzimtas jaunajām meitām. Un pat ne tikai jaunavām, bet vēl konkrētāk – meitām, kuras jau gatavojas iziet pie vīra. Šo Vasarassvētku laikā viņas tiek iesvētītas teju līgavas, Saules meitas, kārtā. Vienlaikus gan veicot rituālus, kuros atvadās no bērnības bezrūpības un zināmā mērā arī mātes gādības, gan arī saņem zināšanas, viedumu un svētību no dzimtas vecākajām sievietēm – mātēm, krustmāminām un vecākajām māsām.
Svarīgākie Vasarassvētku simboli, rituālās darbības un tēli.
Agra celšanās. Vasarassvētku rīts sākas agri. Vispirms jānomazgājas avota vai tekošas upes ūdenī. Ar tekošu ūdeni visas dienas garumā mēs sastapsimies vēl. Agrā celšanās jau savulaik droši vien nav bijusi tikai svētku dienu privilēģija. Arī darbdienas visdrīzāk lauku sētā sākās kādu brīdi pirms saules lēkta, bet svētku sakarā šis tiek īpaši izcelts. Minēšu, bet varbūt tas, ka tiek uzsvērta mošanās pirms saules ir norāde arī par iespēju aizsteigties priekšā liktenim, to apzināties kā mēs apzināti vērojam saules lēktu, Iun apzinoties mainīt tā nelabvēlīgajos lēmumus. Un to var izdarīt pasteidzoties laikam pa priekšu. Bet Saule mums ir tā, kas laikus nosaka. Īpašajos svētku brīžos, lika lūzuma punktos, mums ir vieglāk likteņa likto pavērst sev labvēlīgākā gaisotnē.
Bērzs, kas Vasarassvētkos vairāk izpaužas kā sievišķais koks. Augošs bērziņš itin bieži ir sievietes mūža rādītājs.
Maltuvites galiņâ;
Meitas dzied maltuvê,
Lakstīgala bērziņâ. (Dainu skapis, 392-3, Jelgavas apr. Emburga (Salgalē))
Vasarassvētkos māju puško ar berzu meijām. To daudzi atceramies teju kā vienīgo Vasarassvētku pieredzi kopš senas bērnības. Mūsu dienās kad daudzi Vasrassvētku noslēpumi jau pamazām atšķetināti, bērziņam ir īpaša vieta Vasarssvētku rituālos – bērziņu svētku dalībnieces rotā ar krāsainām lentām, dzīpariem, kā arī uz rituāla brīdi dalās ar savām rotām. Tādējādi gan svētīdamas savu likteņkoku un arī saņemdamas Saules (Laimas) svētību pretī.
Bērziņš auga žogmalâ,
Es bērziņa pakrēslâ;
Bērziņš lapas darināja,
Es darīju vaiņadziņu.
Salna koda bērza lapas,
Tautas ņēma vaiņadziņu. (Dainu skapis, 24368-3)
Vasarassvētko,s līdzīgi kā Jāņos, sievas un meitas vij puķu vainagus – no tiem ziediem kas nu tai reizē zied. Tik dažādi tie bijuši – raspodiņu, neaizmirstuļu un pat ceriņziedu vainagos esam posušās Vasarassvētkus godājot.
Vēl paturpinot par pošanos Vasarassvētku svētīšanai - piedien krāsains, košs vai balts apģērbs - kāds nu kuro gadu tas noskaņojums. Arī etnogrāfiskie brunči derēs. Svarīgi ir ņemt vērā, ka tie ir SVĒTKI un atbilstoši arī tērpjamies.
Bērziņš meitu aicināja:
Nāc, meitiņa, zaru griezt;
Griez, meitiņa, ko griezdama,
Nenogriez galotnites,
Lai paliek galotnite
Dieva dēlam puškoties. (Dainu skapis, 2766-0
Lai arī Vasarassvētki ir vieni no jaunavu iesvētību vai ievedību svētkiem, tomēr ne jau tikai tas vien. Kā visi svarīgajos svētkos tajos izpaužas līdzināšanas motīvs. Kad cilvēks tiek pielīdzināts dievībām. Atgādinot, ka visi esam dievišķas būtnes, Saules meitas un Dieva dēli. Un te nav doma par ārišķīgu greznību vai augstprātību, bet, pirmām kārtām, par līdzatbildībai par to, ko darām, domājam, runājam. Par paša vērti un par savas dzīves dievišķuma apziņu. Par līdzradīšanas jēgu.
Liela ceļa maliņâ,
Tur Saulite jostu kāra,
Saules meita vaiņadziņu. (Dainu skapis, 33750-4)
Šai laikā bērziņš izceļas arī kā Pasaules koka līdzība. Un viņa rotāšanā parādās mūsu dziļā cieņa un mīlestība, un sapratne par pasaules kārtību un tās likumsakarību sapratne arī tai ziņā, ka zinot likumus, mēs varam dzīvē tikt uz priekšu vieglāk, varam paši sev liktos Laimas lēmumus labināt un mainīt uz sev labvēlīgākiem.
Bērziņš auga uz akmeņa
Liela ceļa maliņâ:
Zīda saknes, zelta zari
Sudrabiņa lapiņàm. (Dainu skapis, 34066-1)
Diezgan saprotami, ka Vasarassvētku galvenā dievība ir likteņdieve Laima. Dievība, kura lemj likteni, bet arī ir kā laikrāde. Laimas līdzība ir Saule pati. Caur Laimas laiku Dieva radītā pasaule izpaužas un parādās. Laimu sev izšķirīgos dzīves brīžos piesauc sievietes. Gan tautās ejot, gan dzemdību brīžos sien Laimas jostu un viņai ziedo lūgdamas palīgā gan sev, gan dzimstošajai dzīvībai izlūdzoties vieglāku dzīvošanu un labu mūžu.
Tādēji varam teikt, ka Vasarassvētki ir visvairāk tieši Laimas daudzināšanas godi. Paturpinot jau iepriekš aizsākot agras celšanās tēmu, paskatīsim, kas teikts dainā:
Celies agri, man' Laimīte,
Gulies vēli vakarâ,
Palīdz' manu grūtu mūžu
Vieglumâi darinàt. (Dainu skapis, 9284-0)
Te nav runa par pasīvu lūgšanu. Lūdzēja dara pati un Laimu tik aicina talkā.
Jau tika minēts Vasarassvētku saistība ar kāzām. Itin daudz arī Vasarassvētku rituālos tiek it kā izspēlēts un izdziedāts gaidāmo kāzu motīvs:
Celies agri, Saules meita,
Mazgà baltu liepas galdu,
Rītu nāks Dieva dēli
Zeltābolu ritinàt. (Dainu skapis, 34031-0)
Un, protams, ka šai dziesmā ir ne tikai tēlaini stāstīts par kosmiskām parādībām, par debesu spīdekļiem. Un arī tad mums ir daudz nezināmā: ja te būtu vēstīts par saules lēktu, tad, - kas gan būtu tas liepas galds, kas viņai jāmazgā un kas tie par Dieva dēliem ar zeltābolu. Kādi rīta pusē redzamie zvaigznāji varbūt. Bet šo tāpat kā citas līdzīgās, caurcaurēm skata kā kāzu dziesmu, kur Saules meita ir līgava pati un Dieva dēli – grezni posušies precinieki. Arī šai gadījumā ir ko domāt par liepas galda tēlu un par zeltābolu kas abi Dainās ir bieži sastopami...
Dzeguze. Ļoti īpašs tēls dainās, Visbiežāk saistīts ar stāstu par sievas mūžu, īpaši par tālu tautās aizvestās māsiņas ciemošanos tēva sētā. Senās teicējas stāsta, ka t.s. Dzegužu dziesmas dziedātas tikai tai laikā, kad dabā reāli dzeguze kūko, tātad, šai laikā. Brāļu tautā lietuviešos maiju joprojām dēvē par dzegužu mēnesi, un arī norvēģiem tas ir senais, mūsdienās bieži piemirstais maija mēneša nosaukums. Dainās ir sastopams ļoti īpašs stāsts, kas šais dziesmās ir izdziedāts – par tālu aizprecētās māsas ciemošanos tēva sētā. Bet viņa var tikai kā dzeguzi to apciemot. Viņa kūko un neviens viņu nepazīst. Jo viņa vairs nav tā māsiņa, kas māju atstāja, bet cita. Un tēva sētā varbūt nav bijusi jau vairākus gadus. Iespējams, ka tas ir ļoti senu laiku simbols.
Taču Vasarassvētkos ne tikai jaunās meitenes, bet mēs visas darinam dzeguzes un tās bērējam, laizdamas plūstošā upē atdodamas upes (laika) straumei to, ko nevēlamies nest tālāk dzīvē līdz: kādus nevēlamus notikumus, attiecības vai raksturiezīmes. Šis rituāls var būt īpaši saistīts ar senču kulta iezīmēm.
Kuko augsti, dzeguzite,
Laid balstiņu līdz zemei!
Augšâ tevi Dieviņš dzird,
Zemê mani bāleniši. (Dainu skapis, 2437-0)
Velēšanās. Ar Vasarassvētkiem ir saistīta vēl kāda it kā praktiska nodarbe kā velēšanās. Ir daudz ticējumu par velēšanos Vasarassvētkos. Un pētot, kas tad par šo tēmu rodams Dainās, parādās atkal tas pats gaidāmo kāzu motīvs.
Aiz ko manas villainites
Nesaspēràs velejot?
Sirmi vien, bēri vien
Tautu dēla kumeliņi. (Dainu skapis, 7501-0 )
Meitenes velējas un it kā kaitējas savā starpā, apdzied to meitu, kura cerējas ar kādu puisi.
Es tev saku, tautu meita,
Piektdien drānas nevelè;
Piektdien drānas veledama,
Velè zuti vēdarâ. (Dainu skapis, 7511-0 ;Ventspils)
Smalkajos līmeņos ir dzirdēti atzinumi par velēšanos kā attīrīšanos arī enerģētiskajā, mentālajā un citos neredzamajos līmeņos. Šāda attīrīšanās notiek īpaši ik reiz pirms kāda svarīga dzīves soļa. Jo īpaši pirms kāzām, kas ir arī sociālā statusa maina un simboliska un arī reāla jaunās meitenes pārdzimšana sievas kārtā. Velēšanās Vsarassvētkos ir vēl viens tuvējo kāzu (vedību) simbols. Tā ir arī ievedību (iesvētību) rituāla sastāvdaļa.
Kas tur balti velejàs
Daugaviņas maliņâ?
-Ta, brāliti, mūs' māsiņa,
Tai jaiet tautiņâs. (Dainu skapis, 7517-0 )
Ir arī motīvs, kurā māte vēlējas kopā ar meitu un meitene dzied par to, kā ar māmulīti viņai ši darbs iet rakstā un skanīgi, bet parādās raizes par to, kā būs ar nākamo vīra māti vai svešo māti.
Skanèt skan liepas vāle,
Ar māmiņu velejot;
Dievs to zina, kà skanès
Ar to dēla māmuļiņu? (Dainu skapis, 7530-1; Jaunjelgavas Dignāja)
Bieži arī meitu māte ir galvenā velētāja, kas gatavo meitu nākamajai dzīvei. Šī varētu būt arī viena no rituālajām atšķirtībām.
Skaista, balta villainite
Uz ezara plivinaja;
Meitu māte plivinaja,
Uz ezara veledama.
(Dainu skapis, 7506-2 , Jaunjelgavas apr. Linde (Birzgalē)
Svētku noslēdzošā daļa – mielasts. Starp svinētājām tiek sadalīta dienas laikā ceptā Vasarassvētku maize: šeit parādās ticējums par svētības aiznešanu tām mājas sievietēm, kuras kādu iemeslu dēļ svētkos nav varējušas piedalīties. Vasarassvētkos svarīgi tikt pie zaļi krāsotam olām.
Pēc pieredzes – vislabākais svētku satura un rakstura izzināšanas veids ir to piedzīvošana, radīšana, svētīšana. Ļoti svarīgi gan saglabāt seno, mītisko saturu un simbolus, jo svētku priekā un neiedziļinoties tos viegli pazaudēt.
Priecīgus Vasarassvētkus jūsmajās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru