otrdiena, 2020. gada 23. jūnijs

Liepu mēnesis

 
23.jūnija vakarā jau var sākt vērot Jaunā Mēness sirpīti. Šī ir pirmā Liepu mēneša diena Saules-Mēness kalendārā. Un arī šoreiz pirmā Mēness diena sakopo sevī visas šī mēneša noskaņas, virmojumu, sparu. Visu, ko varbūt var salikt vienā lielā sajūtā – Liepu plauksme un ziedēšana. Viņas maigumu, smaržu, bišu sanoņu ziedos. Liepu mēnesis ir īpaši saistīts ar mūsu liktens dievieti Laimu. 

Liepu mēnesī svēta Laideni, kas ir viena no izteiktākām Laimas dienām. Un saistīta gan ar Laimu kā māti, gan ar Laimu kā meitu. Kāzām, vedībām gatavu meitu. Vassarassvētkos radītā Laimas svētība Liepu mēnesī sasniedz savu pilnziedu un pilnaizsardzību 

Laima sēd(a) liepiņā, 
Bārenīte ziedus lasa; 

... un tālāk sekojošais stāsts par vainaga pīšanu un Laimas atgādinājumu, ka tas nebūs paredzēts ilgstošai nēsāšanai, bet itin drīz tiks nomainīts ar sievas galvasautu vai pat grezno, īpašā statusa apliecinājumu, cauņu cepuri. 

Liepa – īpašais koks. Laimas koks. Liepa pagalmā vai sētsvidū, vai govu laidarā ir neiztrūkstoša un nepieciešama – liepā meita kar vainadziņu, iedama govis slaukt, liepā kar šūpulīti mazajam bērniņam, arī visdrīzāk no liepas koka darinātu. 

Mīļa mana māmuliņa
Mīļi mani audzinaja:
Tina linu palagôs,
Liepâ kāra šūpuliti. 
(Dainu skapis, 1708-0 , pierakst Jelgavas apriņķī, Sodu Sesavā) 

Liepa ir arī robeža – pie laidara vārtiem vai laidarā pašā, maltuves galiņā ... - un vainadziņa kāršana liepas zaros, ieejot maltuvē vai laidarā, ir zīmīga. Vēl meklējam tās simbolisko skaidrojumu – varbūt pāreja no sakrālās uz profāno telpu. No svēttelpas un ikdienas telpu, vai no Laimas – laiktelpas, uz Māras – vielas telpu. Ja tāda robeža vispār iespējama, jo tās abas ir vienlaikus un viena izsakās otrā – Māra izpaužas caur Laimu: viela top redzama un aug, veidojas, laikā. 


Kupla liepa uzauguse
Pašâ Saules takmalâ;
Ik Saulite noiedama,
Tur sudraba jostu kāra
(Dainu skapis, 33827-3 , pierakst. Kuldīgas apr. Rendā) 

Izteikta ir saistība – trijotne - Liepa - Laima – Saule. Liepa ir gandrīz kā Saules māja. Tās zaros ne tikai josta tiek kārta noejot, vai reizēm arī vainadziņš. Bet liepā bieži sēd gan Laima, gan Saule pati, gan viņas meitas. Saules līdzība ar Laimu ir arī gana bieži nojaušama. Kā savulaik sacījjis viens no mūsu senās dievestības simbolu un zīmju pētniekiem, Kārlis Bregžis, - “Saule mums laikus iedala”. Tā ir – Saule nosaka – ziema mums ir vai vasara, diena vai nakts. Laima ir saistīta gan ar redzamo, gaišo pasauli – dienu, gaismu, sauli, darbību, ar zināmo pasauli. Gan ar nezināmo pasauli, ar tumsu – vina mīt arī tumšajā kaktiņā, vina saistīta arī ar Mēness gaismu, tātad arī ar atspīdošo, zemapziņas gaismu un ar neredzamajā pasaulē tapināto redzamo. Savu lemto likteni mēs varam vien kā nojaust, bet ne zināt. Un, ja tas grūts, ar pašas tā licējas, Laimas palīdzību, vien mēs to varam vieglumā darināt. 

Laideni svētīsim Liepas mēneša pilnmēnesī, Tad varbūt liepas būs pilnziedā. Laima pati ir laista, Dieva laista – radīta, atbrīvota. Dieva meita. Laima ir dziedātāju aizbildne: 

Mīļā Laima, Dieva meita, 
Nāc dziesmiņu darināt; 
Teic dziesmiņu, dziedi pati 
Par jauniem, par veciem. - tā vienā dziesmā no Valmieras puses, savulaik Liepājas studentu folkloras kopas Spuļģis, dziedātajā. 

Liepas pavēnis ir laba vieta atpūtai, bet tā ir arī sētas svētnīca Liepā, zīlējot precību iespēju, meitas met vainagus – Jāņu naktī vai Laidenē vai var būt vēl kādā citā zīmīgā dienā. Jau pavasara Māras dienā liepas dobumā ziedo olu. 

Kupla liepa zelta zari
Jūrmalê smiltienê,
Galâ sēd Saules meita,
Pate Saule pazarôs.
(Dainu skapis, 33826-0 , pierakst. Ventspils Ēdolē) 

Liepā mīt mājas, sētas, saimes svētība. Ikdienas telpā mājas un saimes svētība ir viņas sievietes – vispirms māte, kura gādā ne tikai par kārtību un arī veselību, drošību un laimi mājā, bet arī par visu pārējo. Tad arī meitas, liepas kuplie zari. 

Liepa ir maigums. Īpašs, latvisks maigums. Tāds kā liepas ziedi un kā viņas lapas: 

Jājam lēni, bāleliņi,
Pa liepiņu lapiņàm:
Dažu dienu tautu meita
Liepâs guļ launadziņu.
(Dainu skapis, 13545-1 , pierakst. Valkas apr. Gaujienā) 

Bet maiguma jūtas jārosina arī meitenēm: 

Staigà viegli, tautu meita,
Pa liepiņas lapiņàm:
Mans brālitis dravenieks
Liepâ guļ dienas vidu.
(Dainu skapis, 13545-5, Rīgas apr.) 

Atkal tā robeža – miegs kā saistība ar neredzamo pasauli, aizsauli vai viņsauli. Te iederas arī stāsts par liepu, kuras zari līkst Daugavā, rozbežupē, un pēcāk aiziet līgodami pār upīti. Par liepu, kuru upe nes ar visām bitītēm un var tikt dziedāta tiklab bedībās kā kāzās – tās abas ir robežas. Līdzīgi ir ar tik daudziem zināmo sižetu par pastarītes noslīkšanu un izaugšanu kā liepai, no kuras darina kokles vai Dieva dēli pušķo cepuri ar tās ziedošajiem zariem. Tas var būt stāsts par statusa maiņu – meita pāriet līgavas un pēcāk sievas godā, kad jau piedzimuši bērni. Un var būt stāsts par dvēseles izaugsmi. Var pieminēt pētnieka Andra Mičuļa skaidrojumu par pastarīti kā pilnveidojušos dvēseli. Un tās pāraugšanu citā līmenī. No otras puses tā raisa pardomas par saistību ar daudzām tautām zināmajiem senajiem stāstiem par dvēseles pārdzimšanu, kura mūsu tradīcijā nolasās ļoti dziļi slēpti, simboliski un miglaini, varbūt tālab, ka svarīga ir šī dzīve, šeit un tagad apzināšanās un pašīstenošanās. 

Liepa zied, liepa zied
Baltajiem ziediņiem;
Stādīsim liepu mežu
Apkārt mūsu pagalmiņu.
(Dainu skapis, 2785-0 , pierakst. Rīgs apr. Taurupē) 

Lai mums katram pašam un visai tautai labs un sauļots Laimas lēmums! Lai drosme un varēšana ne tik labo par jo labāku vērst. Ar Laimiņas palīdziņu!

GUNTA SAULE, 2020, Liepu mēnesis

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Apceļojam Sēliju un svētam Rudenājus

Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēl...