Gada otrais mēnesis mums ir tāds SVEČU MĒNESIS. Gan bites tajā tiek īpaši daudzinātas, gan lāsteku sveces tad no māju jumtiem visbiežāk jau rīko izrādes, kas norāda, ka saule jau tik augstu sakāpj dienas gaitā, ka siltums izplatās arvien tālāk un uz ilgāku laiku. un kausē sniegu no jumtu čukuriem.
Protams, februārim ir vēl citi nosaukumi, - arī Meteņa mēnesi to dēvē un Puteņa mēnesi, un par Ziemeļvēja mēnesi arī. Un Sveču dienas nosaukums arī ir vēl ar citām nozīmēm. Būdamas Ziemas Māra tā nes klāt arī savu īpašu raksturu. Viņa šai laikā pārvalda gaisu un vējus. Jau izsenis tiek runāts par to, ka šis ir vējiem bagātākais mēnesis.
Bet - kā tad mēs to godāsim, kā svētīsim, kā daudzināsim?
Iespēju, svinēt Meteņus dažādos pulkos, ticu, būs daudz - varēs darīt visu, ko Meteņos piedien - laisties no kalniņiem, baudīt miežu miltu plācenīšus un putras, varēs dziedāt, diet un lielīties, maskoties budēļos un ķekatās. Un šis nu tiešām ir atbilstošākais laiks tieši šiem maskotajiem tēliem, kuri nāk ar savu īpašo izskatu un ar īpašo vēstījumu - budināt pavasarim un rosināt auglības spēkus jaunām darbībām un ražības uzturēšanai. Gan pļavās, laukos un bišu dravās, gan kūtiņās un staļļos, gan arī cilvēku mājokļos. Vīrišķais budēlis ar savu augsto cepuri un rudzu vārpām galos, ar paplaukušu (dzīvu) bērzu zaru saišķi līdz, ar auglības atribūtiem 2 sīpolu (kas kodīgi un stipri) vai divu ābolu (kas savukārt sēkloti) un viena burkāna veidolā. Un sieviškās ķekatiņas - baltus kreklus kažokam pa virsū vilkušas, linu kodaļu pie jostas sējušas un spurainu egles vai kadeģa žuburoto galotni visdažādi rotājušas. Šie abi maskoto pulki dodas pa sētām un laukiem dziedādami, klaigādami. Jā viņi visbiežāk staigā atsevišķi un tik reizumis satiekas. Un atšķirībā no ziemas vidus maskotajiem, ir ļoti dziedoši. Ķekatiņas īpaši gaida savās sētās sievas - saimenieces - savas dzīves un nama saimnieces, jo tās tiešām nes svētību un atbalstu sievišķajai pasaules daļai. Budēļi - tie ir vīriškās auglības daļa, ar mazliet spēku, izaicinājumu un jaudu.
Kā sieviškā atbilde vīrišķajiem Meteņiem ir Sveču diena. Bet Lietuvā to dēvē par Pērkona dienu. Arī Igaunijā tāpat. Mums Pērkona atskaņas šai dienā saglabājušās dienas nosaukuma latgaliskajās izrunās - Gromņica, Gramņica vai līdzīgos. Visi zin, ka šai laikā dziļi zem ledus sāk mosties dzīvība. Mostas arī koku sakņu dzīvība un lai arī apkārt vēl šķietami valda spelgonis, dziļi zemes un ūdeņu dzīlēs sākas dzīvības atmoda. Tā nenāk tikai no saules, bet vēl no citiem dabas spēkiem. Saules - Mēness kalendāra pētnieki Latvijā (Aīda Rancāne un citi) pauž, ka Sveču diena kā sievišķā vairāk atbilst pilnmēnesim un būtu svētama Sveču mēneša pilnmēnesī. Savukārt Meteņi kā vīrišķie svētki - augošā Mēness piektā. Šos svētku datumi var mainīties gadu no gada ļoti krasi.
Tomēr daudzi pieturas arī pie Sveču (vai Pērkona) dienas svinēšanas 2.februārī. Un Meteņus svin laikā, kad esam pusceļā no Ziemassvētkiem līdz Lielajai dienai. Un tas nu sanāk februāra sākumā. Katrs, kurš tradīciju mācās savai dzīvei un pieredzei piesaistīt, tiek aicināts nebozties par "pareizajiem" un/vai "nepareizajiem" datumiem, bet atrast to īsto laiku, kas pašam liekas tuvākais un atbilstošākais. Var arī mēģināt gan pēc viena, gan cita kalendāra un laiskaites rita tos svinēt un tādēji atrast īstos sev. Bieži īstāk par laiku ir būt īstākajā svinētāju pulkā vai tikai pašam ar sevi, ja iekšējā balss uz to aicina.
Mans piedāvājums ir arī Meteņu svinēšana kopā ar Tomes folkloras kopu GRAUDI pašā Tomes ciema sirsniņā.
Bet Sveču mēnesi noslēgt varēsim darinot vaska sveces Rosmes bibliotēkā un ar īpašām krāsām apgleznojot stikla svečturus Iecavas Vīnkalna ceplī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru