Veļu laiks. Dievaines


Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem jau izsenis ir visciešāk saistīts ar mūsu senču pieminēšanu, atminēšanos, mielošanu. Veļu laiks. Reizēm to dēvē arī par Dievainēm vai Zemlikām. Mirošo veļi tiek aicināti pulcēties kopā. Mūsu senos pieminam un aicinām visbiežāk mājās, kur viņi savulaik ilgstoši dzīvojuši un no kurām viņsaulē aizgājuši un aizvadīti. Bet mūsdienās itin bieži gan lai tradīciju mācītos un izzinātu, piedzīvotu, Veļu vakari tiek rīkoti arī sabiedriskās telpās, kur piedalās domubiedri, ne tikai dzimtas ļaudis. Kopīgi vadīti Veļu vakari tā dalībniekus satuvina ļoti īpašā veidā. Šo tuvību nevar salīdzināt ne ar vienu citu, citos gadskārtu rituālos radīto vienotību. 


Ir vēl kāda šķautne, ko Veļu laikā uzsveram vai izgaismojam – mūsu pašu un kopējās attiecības ar viņsauli. Ar šīs dzīves, apzināto un zināmo laiku un ar nezināmo, Viņsaulē sagaidāmo: 

Šai saulē dzīvodama, 
Viņu sauli daudzināju, 
Šī saulīte ciemooties, 
Tā visam mūžiņam. 

Šīs attiecības un tāda kā sevis pieredzināšana pie Viņsaules tuvuma notiek izspēlējot Veļu laikam raksturīgās rotaļas un izdziedot dziesmas. Tā kā mums nav īpaši saglabātas atmiņas un pieraksti par to, kā tad Dievaines svētītas, mēs mūsdienās to daudzināšanai itin bieži pielāgojam vāķēšanas un bedību tradicionālās izdarības un dziesmas. 

Daža laba bedību un veļu laika rotaļa mums daudziem pazīstama jau kopš bērnības – dažādās ar slēpšanos un acu aizsiešanu saistītās veiklības spēles - “aklās vistiņas”, “Buciņ, kā tu blēj!” un līdzīgas. Arī labi pazīstamā “Kas dārzā” ir saistīta ar pārejas rituāliem, no kuriem viens ir bedības. 

Taču ne tikai tas – līdztekus pārdomām un atmiņām par senčiem un viņu piemiņas vietu sakopšanai šai iekšējā laikā notiek arī pašiem savā dzīvē iedziļināšanās. Pasaulīgā un pārpasaulīgā, laicīgā un pāŗlaicīgā saskaņošana. Ziemas laikā mēs vairāk dzīvokam savā iekšpasaulē un arī dziesmas dziedam līdzīgas. 

Ja piedrīt vienam no svarīgiem dievturības sākotņu darbiniekiem un senās tradīcijas pētniekiem, Jurim Bregžem, tad liela daļa mūsu tradīcijas ir ļoti cieši saistīta ar senču kultu. Ar senču zināšanu un nepārejošās klātesamības kopšanu. Gan par šīs un Viņās saules šķiramību, gan savienojamību katrā cilvekā. 

Divējādi saule tek: 
Tek kalnā, tek lejā; 
Divējādis mans mūžiņš 
Ar to vienu dvēselīti. 

Zināmā šī Saule un ikdienas takas un nezināmā viņējā, bet dvēselīte viena. 

Reizēm izvēršas jautājums par to, kas ir velis, kas ir dvēsele un kas tie senči? Vai senči ir tie paši veļi vai tomēr kas atšķirīgs. Es sev esmu noformulējusi, ka dvēsele kaut kādā ziņā arī ir individuāla, - tā baltā villainīte vai skanošā kokle, bet vai viņai ir vārds vai tomēŗ tā ir kas bez vārda un bez personības ārpus vieliskās dzīves izpratnē. Velis savukārt ir konkrēts mirušais, kura ir vārds, viņu mēs esam dzīvē satikuši vai varbūt neesam satikuši, bet pazīstam no atmiņām un arī tad runājam par konkrētu dzīvojušu cilvēku. Ne velti Veļu mielošanas rituālu pierakstos ir bieži minēts, ka saimnieks sauca mirušos vārdā aicinādams uz mielastu. Savukārt senči ir viss zināmo un nezināmo priekšteču kopums... tik sens, ka viņu vārdus vairs neatceramies. Tāpēc, - mēs sakām SENČU zināšanas, nevis veļu zināšanas vai dvēseļu zināšanas. Dvēsele jeb dzīvība ir kas vēl netveramāks un neaptveramāks, bet arī ļoti svarīgs gan šīs dzīves, gan viņsaules sakarā. Dažkārt saka, dvēseles saikni ar vielisko augumu satur velis. Nomirstot dvēsele aiziet Dievā, Dieva dēlu dārzos dažādus darbus darīt, Velis nonāk Veļu mātes gādībā un dzīvo mūsu domās un atmiņās. Un tai pat laikā mēs zinām to, ka visas pasaules ir cieši saistītas un saplūst viena otrā. Līdz ar to mierīgi varam dzīvot ar uzskatu, ka katrs mūsu mirušais sencis un viņa dvēsele ir ik mirkli mūsos ne tikai kā mūsu mantotās asinis un gēni, ne tikai domu un atmiņu pasaule, bet arī kā it kā neredzamās stīgas un saites. Tieši Dievaiņu vai Veļu laikā šīs saites ir ciešāk sajūtamas. Tad ir piemērotākais laiks tās just un kopt, mīļot un mielot. 

Tādi ir tie mani mēģinājumi gadu no gada atslēgt mūsu seno zināšanu un pieredzējumu durvtiņas, viņu priekšstatus ar mūsu saprašanu un skatījumu salāgojot, citu pētījumus un atziņas lasot. 

Ļoti iesakāms šim laikam ir Jura Bregža raksti kas sakopoti izdevuma Dievturu Vēstnesis pirmajos sešos izdevumos (1926.gadā) un filosofa Roberta Mūka monogrāfijā Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā. 

><><><><><><><><

Tuvākā laikā arī būs iespēja piedalīties atvērtajos Dievaiņu un Veļu mielošanas vakaros.

24. oktobrī, sestdien, plkst.16:00 Zaļās atmodas muzejs Jūrmalas Dubultos (Parka ielā 1) aicina uz sarīkojumu "DIEVAINES ".

Sarunas, senču pieminēšana, pateicība veļiem, dziesmas, rotaļas, mīklas.
Sarīkojumu vadīs Tradīcijas praktiķe Gunta Saule.
Aicinām līdzi ņemt vaska sveces, mielastu veļiem un pašu apēšanai, noderēs seni stāsti un atmiņas par aizgājušiem ļaudīm.

Ieeja par ziedojumiem

Foto no: https://is.mantojums.lv/8962
---

1.novembrī no plkst. 12.00 0 Veļu godināšana Mores pagasta Kalna Vaizuļos

No plkst. 12.00-14.00 - pārgājiens uz KalnaVaizuļu senkapiem un Gudrēnu pilskalnu

14.00 - Dievaiņu rituāls - uguns iedegšana, veļu mielošana, dziesmas, rotaļas, seni stāsti, pasakas un teiksmas.

Ieeja par ziedojumiem

No Rīgas uz Kalna Vaizuļiem tiks organizēts 
busiņš - sīkākas ziņas un pieteikšanās – 27811297 (Gunta)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Par Svecaini Sveču mēnesī

2. GrāmaTūre: Meņģeļi - Braki - Saulrieti - Drusti - Auļukalns - Dzērbene