piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Rudenāji. Laiks rudenī

Rudenāji ir laiks dabā. Laiks vidū starp ziemu un vasaru. Rudens vidus, rudens kulminācija, rudens dziļums un augstums, rudens dzīles un kodoliņš. Diena ar nakti tiek vienādi garas. Saule ir jau zemu nolaidusies debesu kalnā, dienas garumi rūk ļoti nomanāmi un strauji... Vakara krēslas un miglāji pārklāj zemi arvien ciešāk. Putni aizlido, čūskas un kukaiņi iemieg, visa dzīvā daba lēnām slīgst miegā.. Lapas dzeltē, sačokurojas un birst, tīrumi kļūst tukši un rimti. Saritinās gluži tāpat kā Jumja zīme, it viss dabā ieritinās arvien ciešākā un slēptākā kamolā. Rudenājus dēvē arī par Apjumībām. Un tas nozīmē, ka visa labība nu ir zem jumta. Novākta. 

Kuru pļaviņu nopļāvu, 
To aizlaidu rudenī.

Aizlaist pļavu rudenī nozīmē to aizlaist atpūtā. Ļat tai iemigt. Uz ziemu. Lēnām, dienu pa dienai, pazudīs taureņu un puķu krāsas... Zemi drīz pārklās pelēkums, bet pie virtuves mūrīša iekārtosies zeltainās un iesārtās sīpolu un iepelēkās ķiploku virtenes. Zirņi un pupas atradīs jaukākās vietas tāšu un koka cibās. Tupeņi, bietes un burkāni sabirs apgrabu apcirkņos. Tie visi baros un stiprinās mūsu visus tumšajos, aukstajos un garajos ziemas laikos. 

Lai nekļūtu pavisam skumji, mēs vēl kārtīgi un sirsnīgi nosvinēsim Rudenājus, Apjumības, Rudens vienādības. Ar dziesmām, rituāliem, rudenīgām rotaļām un dejām. Ar daudz, daudz prieka. Jo nebūt jau rudens nav jāuzņem ar kādām īpašām skumjām. Jā, vienīgi tas gan, ka rudens un ziemas laiks līdz pat pavasara vienādībām, līdz Lielajai dienai allaž ir tāds, kas vairāk velk mūs uz apcerīgumu, uz iekšējās pasaules apzināšanu, apjaušanu, uz pārpasaulīgām un pārlaicīgām atskārsmēm. Ļaudis mēdz runāt par rudens depresiju vai ko tādu, bet varbūt tā ir pašam sevis un dabas ritu sevī neizprašana. Rudenī piedien būt mazliet rimtākam, uz iešējo pasauli vērstam. Ja mēs šo saprotam, tad arī savu vēlmi pēc rāmuma neuztveram slimīgi un nemēģiam meklēt ārējajā. Rudenī būt skumīgākam ir dabiski. Rudens prieks ir citāds kā pavasara un vasaras degsme. Baudīsm un izjutīsim to tādu, kāds viņš ir. 

Rudenim piedien kāzu un saules rieta dziesmas. 

Rudens nāk, rudens nāk
Ne visiem rudens nāk,
Meitiņàm, lapiņàm,
Tàm divàm rudens nàk:
Raud meitiņa, novedama,
Trīc lapiņa, nobirdama. /Krustpils, 13787-10 / 

Ļoti daudz ir dainu, kas apraksta tautās aizvedamo meitu asaras. Tas ir skumjš brīdis, ja iedomājamies seno sabiedrību, kad metene, tautās atdota, aizvesta, varbūt “pa trīs gadi ceturtā” vai vēl retāk varēs tēva sētu apciemot. Vedību dziesmas itin bieži ir skumjas. Līgavas raudināšana mūsdienu vedībās - kāzu rituālos pat neapzināti ir vēl daudzviet saglabājusies. Te gan tām asarām ir vēl cita nozīme, kas būtu sarunas tēma vairāk par tradicionālajiem kāzu rituāliem un to simboliem runājot. Bet turpinot rudens un Saules rietēšanas tēmu, arī nākas tai pieskarties. 

Noiet saule vakarâ
Sīkus zarus zarodama;
Aiziet māsa tautiņâs,
Bāleliņus puškodama. /Lubāna, 25485-1/ 

Mūsu dienās tradīcijas atjaunotāji Rudenājus svin dažādi, tomēr ir jau arī vienojošais. Un tad visvairāk skan jau pieminētās saulrieta dziesmas. Ja Lielā diena ir gada rīts, gada saullēkts, tad Rudenāji būtu dēvējami par Lielo nakti vai par gada vakaru, gada saulrietu. Tieši saulrieta svētīšana ir to spilgtākā iezīme. 

Un ražas pateicības ziedojumi, rituāli, kas saistīti ar ražu. Pateicība par “vasaras graudumiņu”. Gan par to, kas izaudzis katra paša sētā un tīrumā, gan par to, kas izaudzis un izdevies mūsu zemnieku un lauksaimnieku tīrumos, druvās un sakņu dārzos. Pat ja mēs paši neaudzējam neko, mēs varam pateikties arī to vārdā, kuri audzē un strādā priekš mums. Mēs varam pateikties arī par to, ko esam ieguvuši, iemācījušies, saņēmuši, par tiem darba augļiem, kas ir jomā, kurā mēs strādājam. Lai vai ar kādu materiālu, mentālu vai garīgu jomu tas būtu saistīts. 

Uzreiz pēc Rudenājiem sākas Veļu laiks. Seču pieminēšanas īpašais laiks. Lai arī mūsu tautā viens no svarīgākajiem ir Senču kults kā tāds un senči tiek piesaukti, pieaicināti, pieminēti teju jebkuros iezīmīgos laikos – dzimtai, ģimenei un dabai nozīmīgos laikos. Tomēr rudenī šī pieminēšana izvēršas vēl pilnīgāk. Un jūtamāk. Mēs allaž apzināmies to, ka neatkarīgi no tā, ko darām šodien, mūsu dienās, lai cik modernas un ekstremālas lietas un domas tās arī būtu, savu dziļāku gudrību, viedumu un atbalstu mēs saņemam no senčiem – vai mēs to apzināmies vai ne. Mēs esam viņu turpinājums, Mēs nesam tālāk viņu gēnus, viņu asinis, viņu šūnu struktūras... Un tādējādi arī gluži fiziski esam viņu turpinājums. Nemaz nerunājot par to garīgo devumu, ko mēs nesam tālāk ikkatrā dzīves brīdī. Un jo vairāk mēs par to domājam, jo vairāk apzināmies, jo vairāk par to pateicamies, jo vairāk tas ir ar mums. 

Tāds ir Rudenāju laiks. Tādu es viņu izjūtu. Tādu uztveru. Un nav tā, ka rudens ir vienas vienīgas skumjas, bēdas un bezcerība. Rudens ir arī prieka un gandarījuma pils laiks. Tik tas ir citāds prieks, ko novēlu katram izjust. Atļauties pašam sev izjust rudeni. To no sirds novēlu ikvienam. Tas, kas paša izjusts, atskārsts un pieņemts, tas ir neatkārtojami Tavs. Neatkārtojami katra paša. 

Ja vēlies būtu Rudenājos kopā ar mums, Latvijas Dievturu sadraudzes Daugavas saimes ļaudīm un mūsu domubiedriem, aicinām pievienoties! Ar savu artavu kopīgam mielastam, ar savu veltījumu ugunij – pateicībā par to, ko esam saņēmuši. Rudenājos ziedo graudus, kas simbolizē dzīvības koda turpinājumu. Tā ir tik stipra un nepārejoša jauda, ka spēj vienā mazā graudā paslēpties un caur to turpināties. Mēs varam ziedot arī medu vai vasku, kas mūs saista ar dievišķo, smalko pasauli un slēptajām zināšanām. Mūsdienās Rudenājos ziedo arī vasaras vainagus, jo atšķirībā no priekšstatiem par senās sabiedrības paradumiem, mums šajos laikos vainagu mēdz būt vairāk kā viens. Diezgan bieži mēs, gan meitas, gan sievas vanagus pinam arī citos svētkos vasarā, - ne tikai Jāņu naktī. Tāpēc tos var ziedot arī Rudenāju ugunī. Var ziedot vilnu kā savvaļas dabas pirmelementu, jo mūsos zināšanas par pasaules kārtību nāk arī caur dzīvo un brīvo dabu. Var ziedot vilnas dzīparus un īpaši šim nolūkam sapītas pīnes vai celaines – tad dabas savvaļīgumam mēs pievienosim savu sapratni par to. Mārai, vieliskās pasaules pārvaldniecei varam pateikties ziedojot pienu. Tā būs gan vieliskās veselības piesaukšana, gan arī saslēgšanās ar vispārējiem dzīvības spēkiem. Katrs pats var padomāt par to, ko viņš labi jūtas, ziedojis, dāvājis, ar ko pateicies. 

Par Rudenāju rituālu Rāmritos lasi šeit



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Apceļojam Sēliju un svētam Rudenājus

Izskanot SIF atbalstītajam projektam IEZĪMDIENU SVĒTĪŠANA ĢIMENĒ, cikla trešais izbraukums notika no 24. līdz 25.septembrim. Viesojāmies Sēl...