Sestdienas, 25.oktobra rīts šīs lietainās vasaras un rudens laikā nebija pārsteigums. tas atkal atausa ne tikai pelēkas miglas klāts, bet nepārejošas lietus lāses cītīgi rasinādams. Bet vai gan tas var mulsināt tik apņēmīgus ceļotājus, kādi esam mēs. Kopienas Grāmatnieki ceļo ļaudis spēj priecāties par saules gaisiem, bet tos nesāpina arī lietainums. Kāds nu dabai laiks ir, ar tādu lūkojam sadzīvot. Un rast prieku tur, kur tas nenoliedzami ir - vienam otra sejās, smaidos un siržu starojumā. Par atkal satikšanos un par jauniem ceļotājiem mūsu pulkā.
Baudījuši brokastu zupiņu omulīgajā ceļmalas krodziņā picērijā Vecumniekos Pie Martas un Marijas, ripinājām tālāk. Līdz Ērbērģei. Kur aug viens kuplis koks. Dižozols, kas nes Mazzalves dižozola vārdu un šogad pieteikts arī Eiropas dižkoku konkursam. Un pieteikumā par to var ne tikai nobalsot, bet arī uzzināt tā skaisto stāstu - https://retv.lv/daba/koks-kas-dod-speku-mazzalves-ozols-eiropas-konkursa/ .
Ērbērģes muižas stāsts ir arī še joprojām aktīva un darbīga skola. Bet kamēr skolas bērni brīvdienās... un ne tikai tad, še atgriežas muižas senie iedzīvotāji - muižkungs ar kundzi, noslēpumainā Zilā dāma, apsviedīgā spīzmanīša. Ceļotāji viņu stāstos uzzināja gan muižas seno vēsturi, gan saimnieku dzīvesstāstus, gan ieraudzīja pašus intresantākos eksponātus, piemēram, muižkunga zīmogu. Stāsti aizrauj, dejas un izspēlētās rotaļas iepriecina. Bet mūs gaida ceļš tālāk. Vēl tik jāielūkojas nesen atvērtajā kafejnīcā Vairogi, kur gardas kūkas un kafija, un tasītes darinājusi jau iepriekš, citos ceļojumos, satiktā Neretas keramiķe Zanda Ragele.
Nākamā vieta, ko satiksim un kuras stāstus klausīsimies - Gricgales krogs. Te latviešu rakstnieces, skolotājas un novadpētnieces, garu un bagātīgu mūžu nodzīvojušās Lūcijas Ķuzānes lolojums. Tieši viņas uzņēmībai pateicoties senā kroga ēka neaizgāja nebūtībā, bet tika iegādāta ģimenes īpašumā un sākta aprūpēt. Tagad, pēc Lūcijas Ķuzānes aiziešanas mūžībā, par to rūpējas biedrība Upmales mantinieki, kam ēka iznomāta. Protams, arī še daudz kas atkarīgs no cilvēku uzņēmības un aizrautības. Un, protams, ka senajā ēkā, vienā no vēl joprojām autentiski saglabājušamies krogu ēkām ne tikai Sēlijā, bet vispār Latvijā, vajadzētu daudz vairāk līdzekļu jumta remontam un daudz kam citam, kas kultūrvēsturisko vērtību grauž. Bet pašlaik tā vēl turas. Lai nu tā vēl ilgi un lai, kas jaudā, var par to gādāt.
Kad jau vakars vēls un tumsa klāt, ieripinam bruģētajā Gārsenes muižas sētā. Te Leģendu nakts viesu tik kupls pulks, ka tik pašā Debesjuma maliņā varējām savu "zirdziņu-pelēcīti" nolikt. Te pilns ar ļaudīm. Skan bērnu čalas, sastinguši "zelta cilvēki" - vēlāk viņi stāstīs, ka no Austrumiem esot teju 200 kilometru braukuši. Pils zāle arī ļaužu pilnum pilna. Daudzi koncerta klausītāji sastājuši gar sienām. Bet ko gan labas muzikas baudīšanai labu mūziķu izspēlētai, daudz vajag. Ar aizrautību klausāmies, brīžiem kājas tā vien cilājas kādu Štrausa vai citu senu vācu valsi vai polku līdzdejot. Jā, te svētku prieka radītāji bij ar tālu ceļu braukuši. Ir Rīgā tāds Vācu kultūras biedrības ansamblis "Morgenrot". Un te nu viņi bij īsti labie Dzīru viesi. Ak, jā, Leģendu nakts, kas pilīs un muižās oktobra pēdējā nedēļas nogalē, nu tai garajā naktī, kad pulksteņi stājas ..., tiek svinēta, nu jau 20.reizi. Tad nu šoruden tā tēma bij Dzīres. Tāpēc arī Gārsenē valdīja priecīgs un degsmes pilns svētku noskaņojums. Pēc koncerta vēl devāmies pāri pagalmam uz Debesjumu. Te ir tāds - pils saimniecības ēkā iekārtota izstāžu un saviesīgu norišu zāle. Te baudījām vijoļmūzikas skaņas un vietējā vīndara Andra Zīberga vīnus. Svētki patiešām jauki, krāšņi, sirsnīgi.
Gārsenes muiža kā vislaba vieta nakšņošanai, svētkiem un gardām maltītēm ir jau pārbaudīta vairākkārt. Pārbaudītas vērtības ir vēl viena vērtība. Te arī tūrisma piedāvājums daudzveidīgs. Ne tikai laba vieta nakšņošanai gan mazākos, gan kuplākos pulkos, bet arī iespējā iepazīt Gārsenes muižas vēsturi, izstaigās īsākas un garākas dabas takas, satikt vietējos zemniekus un baudīt viņu veikumu. Tā ir vieta, kur atkal un atkal gribas būt. Un vieta, ko vienmēr droši var ieteikt citiem ceļotājiem. Gārsene ir vēl viena laba vieta Sēlijā.
Červonkas baznīca - dievnams un kultūrtelpa kopš šīs vasaras ir ieguvusi jaunu. Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi savu Skolotāju vadībā ir atkal radījuši brīnumu. Tik tīra noskaņa šeit. Un igauņu mākslinieces radītās stikla rokas, kas sargā pašas būdamas tik sargājamas.
Dienas un abu dienu, un visa Sēlijas ceļojuma odziņa... Sunākste. Tikšanās ar Sunākstes, Saules akas zemes saulītēm. Saules aka ir sunākstiešu kultūras biedrība šeit. Un tās priekšgalā, bet gan jau, ka viņas teiktu, ka tik visi kopā to var, ko viņi še jau veikuši - bibliotēkas vadītāja Ramona Ukrina un Saieta nama vadītāja Vineta Lavrenoviča. Tikām uzņemti pie koši un gardi klāta galda un ar daudziem un skaistiem pieredzes stāstiem.
Te ik katrs Sēlijā dalās ar siltiem un radošem stāstiem. Ik katrs lepjas, ka ir no Sēļu cilts. Un te ir vietas, kuras gribas atkal un atkal apciemot. Ļaudis,cakli un viesmīlīgi, kurus gribas atkal un atkal satikt.
Ceļojuma foto albums - https://photos.app.goo.gl/K9E2HN9yXNPYHwvi9
.JPG)
